Šorīt viņa pamodās no skaista sapņa. Tāda balta, pilna ar sniegu, ar baltām sajūtām un krītošām sniegpārslām no tikpatbaltām debesīm. Viņi abi gulēja sniega kupenā un sadevušies rokās bija daudzu mazu baltu sirsniņu laimīgi.

Un viņi mīlēja viens otru
Turoties sniega
Pavedienā

Pamodusies viņa sajuta tikpat baltu tukšumu. Bez krāsām, tikai ar gaidāma sniega sajūtu. Sniedze un viņas princis bija savu sapni izsapņojuši un atsājuši tajā sniega kupenā vien kailus nospiedumus un apliecinājumus kādreizējai laimei. Viss, kas bija palicis, bija siluets nebūtībai.Un viņa nesaprata, kāpēc nebūtībai ir jābūt tieši tādai.

Un kāpēc
turoties sniega pavedienā
bija palikusi viena

šodien pirmo reizi šīs veseļošanās tūres ietvaros slimnīcā uzkrāsoju skropstas un saķemmēju matus augšā, saņēmu ļipā un uzpinu bizi līdz pat lejai. ieliku auskarus un uzsmaidīju sev.

un šodien pirmo reizi šīs veseļošanās tūres ietvaros es visu tušu izraudāju, matus izgulēju, bet auskarus nozaudēju.

UPD. man apnicis cīnīties