es nevaru aprakstīt to dīvaino baiļu sajūtu, kad vakardien liftā paskatījos uz tēti, pieskāros ar pirkstu galiem pie viņa uz virs auss esošajiem matiem un klusi teicu: "Tēt, Tu esi sirms.."

Ir 20. augusts. skatos e-pastā un tur paziņojums par izlidošanas laiku un kodiņš, kas jāuzrādā. jā, toreiz, 17. jūlijā, es par pārsteigumu ne tikai citiem, bet arī pati sev atlidoju uz Latviju. Un tas bija vislabākais dzīves spēriens, kas man jebkad ir bijis, jo nekur nav tik labi kā mājās. Nu nebūtu es izturējusi līdz šodienai tajā ellē, nebūtu. Lai mans vārds un uzvārds šodien neparādās čekingā. man nevajag. man ir zelta dzīve mājās!

šorīt pirmo reizi pēc gadiem pie tējas piebēru cukuru.
un izlēju tēju izlietnē.
apsēdos ārā uz soliņa un izsmēlu miljoniem domu no tā tukšpaurīša, kas man uz pleciem. ja ir tik labi te, ja ir kāds, kas par jaunu uzcēlis mani debesīs, ja ir atkalsatikti un par jaunu iemīļoti draugi, tad kā lai saņemas un janvārī aizbrauc mācībās uz Turciju?

kur lai saņemas spēku izdomāt un saprast, kas man dzīvē ir svarīgāks.
karjera vs ģimene

izbīdiet, lūdzu, kāds mākoņus uz rītdienu. rīt par godu savai vārda dienai gribu uzvilkt kleitiņu un saprišināt matus. bet man nav ne lietussarga, ne siltas kleitiņas

pēc pāris mēnešiem lietuslāses būs pārvērtušās baltās sniega pikās.
jēēēj!