Un Tu te esi. Miiljsh laachuks, kas maigi un ruupiigi pirms divaam dienaam skuupstiija man kaklu, sekojot ar aciim liidzi ikkatrai savu luupu novietoshanas vietai. Shis mirklis man vienmeer paliks atminjaa, jo tikai Tu esi mani taa skuupstiijis absoluutaa klusumaa un mieraa. Liidz bezgaliibai un veel vairaak es biju laimiiga Tavaas rokaas, jo dievinaaju to mirklja vaajumu un burviibu - starp mums viss veel ir tik tiirs un nesamaakslots. Nav par ko izlikties, nav par ko melot. Mees neesam kopaa un neesam arii shkjirti, mees neesam sasaistiiti, bet Tu zini un es redzu, kaa mees starojam viens otra klaatbuutnee. Kaa tikko modies pukjes zieds - veel gramstaas peec saules stara, bet jau juut, kaa saule silda.
Es juutu Tevi vairaak nekaa gribeetu. Es Tevi te juutu un klusi smaidu. Jo Tu mani paceeli augstaak par zemi. Daudz augstaak.

mans
Tavs
muusu
SMAIDS

Man patiik StarFM.
vinji ik palaikam speelee skaistaako dziesmu pasaulee.
muusu pirmo deju
Gain Fast - Smaids
..
jo mees neesam paaris. muus nesasien norunas. muus vieno SMAIDS.

pussažuvušie vārdi. tie kādreiz bija tik mitri no bailēm un asarām, ka ikpalaikam uzmetās baisi, iedomājoties par pelēko mākoņu tuvošanos. pussažuvušie vārdi nu jau ir puskaltušie vārdi. ar grumbuļainu maliņu, brūnu nokrāsu un dīvainu vecuma sastāvējušos smaku.
slikti dzīvojam - mašīnu mājas priekšā vairs nav kur nolikt, citu četrrataino pārbagātības dēļ. jāuzliek kapuce uz galvas, lai radītu ilūziju "netuvojies, nenāc man klāt. es kožu." Bet laiks un attālums spēlē paši savu lomu cilvēku savstarpējās attiecībās un laimē.
pussažuvuši puskaltušie vārdi nevar rimties necilvēcības pārbagātībā. šķiet, ka jāsāk pierakstīt ikkatrs vārds, kas kaut uz pusi ir smaida vērts. bet varbūt visi pasaules vārdi ir puskaltuši un īstā vērtība slēpjas klusumā?
pieglausties, apvīt rokas apkārt un klusēt. nē, ik pa laikam iekunkstēties laimes pārbagātībā, kad pār tavu muguru slīd maiga roka, it kā teikdama "viss būs labi, kušš".
es nevēlos vairs runāt. nevēlos rakstīt. vēlos just un klusēt. tās ir kļuvušas nejauši par dzīves galvenajām vērtībām. Skrienot rutinā, dzenoties pakaļ karjerai vai pukstot par miega badu, nejauši nākas aizmirst to ideālo sajūtu, kad esi pie loga .. pavisam neaizsargāts. gan naktī, kad acīs spēlējas zvaigžnu atspīdums, gan dienā, kad, tuvojoties pavasarim, saule iespīd sejā, bet matos spēlējas vēja dziesma.
tādos brīžos tu izdzer pēdējo kakao pilienu no krūzes ar govi uz tās un mēģini izprast savādo lietu kārtību. ir ēzelis, kas nomira badā, jo nespēja izvēlēties starp divām vienādām siena kaudzēm, no kurām ēst. un ir cilvēki, kas nomirst mīlestības badā, nespēdami pavilkt savu prātu līdzi sirdij.



pamet gaisā kūleni. paklusē kāda apskāvienos. un pavadi dienu ar taureņiem vēderā.
Un tā būs Tava dzīvesprieka atslēga.