(par mūzikas klausīšanās / pieredzēšanas slāņiem turpinot)
tā ir īsta bēda. Tā nedzēšamība, nenoilgums. Smadzenes nožēlojamā nespēja aizmirst mūziku. Grāmatas ne reizi vien esmu pārlasījusi gandrīz kā pirmoreiz, bet ar mūziku tā nesanāk.

nesen domāju kāpēc ir tik forši skatīties reakcijas video pašai līdz kaulam jau zināmām dziesmām / albumiem. Un kas tur tik īpašs, māt līdzi ar galvu, gaidot, kad cilvēks pamanīs to foršo vietiņu, ritmiņu, riffu. Un pasmaidīt, kad cilvēks pasmaida un ievērtē. Silti sirda.