sēž kaut kur mežmalā uz nomaļu dēļu beņķa, fonā kaijveidīgs troksnis, sejā smaids, viss plūst caur rokām. Atgādināja pagājušās vasaras atvaļinājumu, kad valkājos pa Kuršu kāpu. Arī ģērbusies melnā (un vēl smējos pie sevis, "ko gan citi padomās, melnā vasarā"), arī plūstu starp trokšņiem, arī par tiem dzīvības & nāvības jautājumiem. Telefonā ierakstīju vairākas stundas vienkārši ar skaņām - vējiņš, viļņi, skujas zem kājām. Tik reti kaut kur eju bez austiņām un mūzikas, ka izrauties izvējot galvu tiešām ir vitāli svarīgs jautājums, haha. Maģiskākais moments: ierakstīju piecas minūtes divu kraukļu sarunas. Kā lai ar to padalos, nezinu.