kuro reizi atkārtojas scenārijs: vakarā nevaru aizmigt, no rīta aizguļos, izdzeru puskafiju, eju uz darbu noskaņota klusēt. Neindēt noskaņojumu. Kā pakārta aiz čupra uz drāts āķiem. Bett tad ar kolēģiem saskatamies, sasmejamies: vai nu par to, ka nav, ko darīt, vai par to, ka ir, ko darīt. Abējādi ir labi. Un tā mēs skrienam. Ka no rīta mājāsnākot nekas cits neatliek kā būt priecīgai un pateicīgai. Pa ceļam vēl nobildēju padebešus.
un eju gulēt.