vienmēr, kad mācību ietvaros skaram grūtniecības un dzemdniecības tēmas, mūsu dažie džeki dabū vislielāko uzmanību. "Kas jums ko uztraukties," viņus ķircinā, "jums nav jādzemdē." Un šie tik teatrāli viebstās un vaikstās, klausoties par tām mokām un procesiem. Pat lellīti jēdzīgi nesatur, pieņemot. "Tas taču ir visskaistākais brīdis," biedrenes, kam pašām bērni, stāsta. "Kad vairs nesāp!"

es stāvu maliņā grozu galvu, līdz jūtos spiesta pievienoties jociņiem un attaisnoties: "Es labāk paņemšu sunīti."

šodien ierados uz sanāksmi un ieraudzīju vēl četrus bēšus un pelēkus džemperus, priecīga secināju, ka esmu saģērbusies pieņemami. Sajutos normāla un neaizskarama. Reti gadās. Darbiņš pieradinājis pie beznosacījumu bezierunu formas, kura reizē arī nosedz visus, jebkādus, jautājumus un šaubas. Pilnīgi normāla.

normāli cilvēki manā vecumā audzina bērnus un maksā hipotēkas. Braukt ar mašīnu arī ir normāli, un iet uz balli. Vēl viss kas. Mēģinu pierakstīt, nevaru. Bet kaut kur jau tā doma velk, nav gluži bezvējš.