kad pirmo reizi atklāju (kaut kad vidusskolā, saprātīgi ietekmējā vecumā), paķēra, piedūra, es kā jūsmīga fanīte meklēju info par albumu, intervijas ar bandu, bet šie vēl bija mazzināmi (un ir joprojām), neko neatradu. Tagad, sakarā ar Godflesh iesildīšanu, tikuši mazliet gaismiņā - biju atradusi interviju, tur stāstīja, ka rakstījuši speciāli pa dziesmai katrā tonalitātē, lai izietu visu apli. Drusku saraucu pieri. Ko es nesaprotu? Arī bez tā piedurtu ne mazāk.

man tas aplis ieēdies ausīs, vēl pirms es zināju, kā saucas. Katram mažoram savs minors ar tādām pašām nošu zīmēm (vai kā nu tās saucās? Zvans solfedžo skolotājai, lol). Un tās akordu progresijas no tonikas uz dominanti pa labi un subdominanti pa kreisi ir tik paredzamas, praktiski pamats mūsu pašu & pasaulesdaļas folkmūzikai, vispār popsai arī un ne tikai. Rietumu cilvēkam rezonē smadzeņu stumbrā kā reflekss. Lai nu ko, bet mūzikā, ko klausos, meklēju ko citādu, neparastākas, nedzirdētākas akordu progresijas.

lūk, klausos šo albumu jau padsmit gadu, nemaz nezinādama. Tas ir ceļojums daudzās citās nozīmēs, kvintu aplis pats mazākais.