kad mamma zvana "tāpat vien parunāt" un prasa "nu, kas tev traks gadījies?", es jau zinu, ka jautājums nav man. Baigi smalki jāsaklausa. "Nu, stāsti," saku. Tāpat vien jau nevar iesākt.
ir tāda aiza: starp "glābjam dzīvības" un "praktizējam medicīnu". Es jau tūkstoš reižu esmu mēģinājusi kaut iesākt par to rakstīt, bet laikam vēl nav laiks pienācis.
