| Dzimšanas diena |
[Dec. 12th, 2007|04:06 pm] |
Bija pienākusi mana kārtējā dzimšanas diena. Istabas vidū tika novietots galds, kuru mēs ar Sievu bagātīgi nokrāvām ar dažādiem ēdieniem un dzērieniem. Saposām bērnu, saposāmies paši un sākām gaidīt ciemiņus.
Ciemiņu sanāca ļoti daudz: radi, draugi, kolēģi, kaimiņi, klasesbiedri, vārdu sakot visi, kurus mēs pazinām. Ēdienu un dzērienu bija ļoti daudz, tāpēc mēs priecājāmies par visiem, kas bija atnākuši. Cilvēki brīvi sēdās pie galda, ēda un mainījās vietām tā, ka pamazām visa sabiedrība sadalījās pa interešu grupiņām. Pasākuma norise mierīgi ritēja savu gaitu.
Te pēkšņi, mans "brālis" (cilvēks, kuru mani vecāki bija adoptējuši) piegāja pie grāmatuplauka, izņēma no turienes grāmatiņu un iebāza to savā kabatā.
"Noliec lūdzu grāmatu vietā!" es viņam teicu.
"Kādu grāmatu?" viņš centās izlikties izbrīnījies.
"Nu to, kuru tu tiko paņēmi," es atbildēju.
"Es nesaprotu par ko tu runā," viņš nosmīnēja.
Es ātri iesvilos. Kā viņš uzdrošinās? Manis paša mājā. Mūsu attiecības bija šādas jau bērnībā, kad vēl kāvāmies ap rotaļlietām. Tomēr patlaban mani visvairāk uztrauca mana reputācija. Ko par mani padomās pārējie viesi? Kas es par vīrieti, ja manā mājā kaut kāds lubraks var tā vienkārši ņemt lietas un nest tās prom.
Es zināju, ka savādāk savu grāmatu nedabūšu atpakaļ, tāpēc es atvēzējos, lai iegāztu viņam pa degunu. Mūsu dzīvoklītis bija neliels un viesu bija daudz, tāpēc atvēzējoties es ar elkoni nejauši uzdauzīju savai Sievai zilu aci, tomēr arī viņš dabūja tā, ka pat deguns sāka asiņot. Centos izgrābt grāmatu viņam no kabatas, bet viņš izvairījās un izvairoties nejauši ar celi izdauzīja Mazajam abus priekšzobus. Kamēr viņš apjukumā skatījās uz Mazo, tikmēr es ar otro piegājienu veikli izvilku viņam grāmatu. Viņš saķēra grāmatas vienu galu, es turēju otru, un kādu brīdi mēs vēl stīvējāmies sadauzot pāris traukus un izsitot sekcijai stiklu. Pēc neliela brīža viņš man nikni ieskatījās acīs, atlaida grāmatu, izspraucās caur viesiem, paķēra jaku un izgāja pa durvīm. Es triumfēju.
Pēc notikušā viesi izklīda ātrāk kā parasti. Pēc tam, kad bija aizgājis pēdējais viesis, mēs ar Sievu sakopām māju. Bijām rīt paredzējuši iet uz kīno, bet laikam tā vietā vajadzēs aiziet nopirkt jaunus traukus un stiklu sekcijai. Mazais, kurš citkārt bija visai pļāpīgs, tagad nerunāja ne vārda, notikušais uz viņu bija atstājis dziļu iespaidu. Jocīgi, tikai tagad man iešāvās prātā paskatīties, kas tā bija par grāmatu, kuru mans "brālis" centās man nočiept. Tā izrādijās kādreiz vectētiņam piederējusī grāmatiņa - Ļevs Tolstojs "Dieva valstība ir tevī pašā". Tai noteiki bija jābūt ļoti svarīgai un vērtīgai grāmatai.
Nākamajā dienā Sieva nekur negribēja iet, viņai bija kauns rādīties uz ielas ar zilu aci. Mazais vēl joprojām kopš vakardienas nebija pateicis ne vārda. Es gāju viens un iegādājos ne tikai traukus un stiklu, bet arī pavisam mazu grāmatu plauktiņu. Pieskrūvēju plauktiņu pie sienas un novietoju uz tā liktenīgo grāmatu. Pasaucu Sievu un Mazo un teicu: "Lai šī grāmata mums kalpo kā atgādinājums par dienu, kad neskatoties uz zilumiem un traumām mēs nosargājām savas ģimenes godu, cieņu un reputāciju."
Turpmāk manas dzimšanas dienas datums nebija vienkārši dzimšanas diena, tā bija arī uzvaras diena, kurai par godu mazajā plauktiņā mēs novietojām aizdegtas svecītes un ziedus. |
|
|