|
Oct. 23rd, 2019|10:28 pm |
|
Kad pavasarī biju nogāzies ar plaušu karsoni un biju svaigi izlaists no slimnīcas, tad nedēļu vēl vārtījos pa mājām un skatījos Netfliksā dokumentālo filmu par Vjetnamas karu. Filmā bija intervija ar sievieti, kas karoja Ziemeļvjetnamas pusē, tad viņai bija piecpadsmit gadi, un viņa sadirsa par savu vecumu, lai varētu iet piedalīties karā, tur rakt tranšejas un tamlīdzīgi, bet viņa arī stāstīja, ka viņa ejot karā līdzi ņēmusi Ernesta Hemingveja For Whom the Bell Tolls, un šī grāmata viņu ļoti iespaidojusi. Tas man likās ļoti jocīgi, tāpēc kaut kur smadzenēs tas piereģistrējās, un es pirms mēneša sāku to lasīt. Šodien es to pabeidzu lasīt, un man arī jāsaka, ka es neatceros, kad kāda grāmata uz mani būtu atstājusi tik dziļu iespaidu. Es negribu teikt, ka grāmata ir tāda, ko visiem tagad vajadzētu skriet un lasīt, bet drīzāk, ka jūs varat vērtēt snautu kā cilvēku, kuru šādas lietas uzrunā. |
|