Pagājušajā nedēļā uz savas ādas pārliecinājos, ka 23. februāris, jeb Dzimtenes aizstāvju (un e-Padomju armijas) diena Krievijā nav vis kaut kādi jokaini oficiāli svētki, kas būtu redzami TV ekrānos un plakātos, bet ikdienas sadzīvē ignorēti.
Tuvojoties šai dienai, tur daudzi uz atvadām mēdz sacīt "s nastupajuščim" (ko es sazin kāpēc līdz šim principiāli mēdzu attiecināt uz Jaunā gada gaidīšanu, lai gan varbūt tas ir standarta novēlējums pirms visiem lielākiem svētkiem), un tādu novēlējumu varēja dzirdēt jau pagājušās nedēļas vidū. Tiesa, no šoreiz Maskavā satikajiem, daudzi bija dažāda veida drošībnieki, kas, visticamāk, ir dienējuši, turklāt, esmu pārliecināts, ka daži no viņiem ir dienējuši kā (apakš)virksnieki. Lai gan izlases kopa sanāca nevienmērīga, taču fenomens bija novērojams arī pie citas publikas, tiesa, mazākā mērā.
Pašās beigās tādu novēlējumu saņēmu arī es, par ko laipni pateicu paldies, jo tas nāca no pavisam nepazīstama drošībnieka, kurš nezināja, no kurienes es esmu, un tādā gaismā uztvēru to kā atzinumu sekmīgai saplūšanai ar vietējo fonu.
Salīdzinājumam, novembrī te oficiāli svin (ir arī brīvdiena) Krievijas dienu vai kaut ko tamlīdzīgu, taču vietējie par šiem svētkiem indiferenti rausta plecus un principā atzīmē (ja vispār kaut ko atzīmē) septīto novembri.
Tags: krievija, svētki, tradīcija