Braucu uz Maskavu vilcienā. Latvijas-Krievijas robežu rotā no sarkanbrūniem, apdrupušiem ķieģeļiem būvēta siena, uz kuras spīd sarkanīga neona reklāma, veidota rokraksta imitācijā. Tikai divi vārdi, taču tajos ietverts ļoti garš un pārdomāts vēstījums. Cilvēki pie sienas fotografē sevi fotografējam sienu.

Mašīnists saka, ka var turpināt ceļu, jo zeme esot pieblietēta un vilcienu izturēšot. Braucam tālāk, tomēr pēc brīža jūtam, ka vilcienu velk uz vienu pusi. Apstājamies, kāpjam laukā, un izrādās, ka pieblietētais ceļš esot beidzies, un vilciens sācis iestigt zemē, taču tās nav brauciena beigas, jo turpat blakus ir dolomīta šķembas, un mašīnists lūdz pasažierus tās mest vilcienam priekšā, un tad ceļš turpinās.

p.s. Starp citu, dzelzceļa biļetes kļuvušas ārprātīgi dārgas (kopējais vagons un plackarte neskaitās). Lidmašīna ir jūtami lētāka. Tāpēc sapni pārbaudīt nesanāks.