Pazolīni "Salo, or 120 Days of Sodom" Par “human dignity” dēvētā parādība ir iluzora un nesaskan ar cilvēka dabu. Cilvēks jūtas komfortabli tikai situācijās, kad izdzīvošanai pietiek ar aklu pakļaušanos ārējiem nosacījumiem (lai cik absurdi tie arī nebūtu). Un tā ir acumirklīga izdzīvošana bez ilgtspējas pazīmēm. Pakļaušanās sagādā prieku tik ilgi, kamēr pakļaušanas galējais akts (eksekūcija) neskar pašu indivīdu. Vispār (ne antiestētikas un varmācības, bet pakļaušanas un pakļaušanās tēmas dēļ) tīrā bauda mizantropam. Un filmas noslēgumā likumsakarīga ganāmpulka norakstīšana, pastarpināti translēta caur saimnieka acīm, binokli un ēkas augšstāva logu. Līdzīga pozīcija – neklātbūtne un skats caur kino (monitora ;) ekrānu tiek piedāvāta arī skatītājam.
Filma ļoti iespaidīga, ietekmē arī tai sekojošos sapņus (skatījos īsi pirms gulētiešanas četros rītā). Tomēr nedz murgu, nedz šausmu sajūtas sapņos nebija ne reizi. Tikai saistošais.
p.s. Vietām filma šķiet pastiepta garumā. Iespaids gan varētu būt maldīgs, un cilvēks, kas de Sadu ir lasījis nedaudz (vai nemaz), domās citādāk.
|