Pakāpieni zem kājām; augšupeja, namdurvis ir tepat blakus. Pāris zābaku redzesloka augšpusē - varbūtējs lifta biedrs. No zābakiem izaug tumšs mētelis. Nepazīstams sievietes ķermenis mētelī. Skāba smaka degunā, negaidīta un netīkama; tāda nepiemīt dzīvām būtnēm. Kāpostgaļas-kartupeļzivju mocītāji piepildījuši trepju laukumiņus, pārpludinājuši ēku, smaka iziet ielās. Rītdien to jutīs visa Rīga. Ja padomā mierīgi, smakai vajadzētu būt smagākai par gaisu, un mans vakars torņaugšā nesmirdēs.
Ārdurvis; smaka tepat līdzās, sieviete tepat līdzās, tai viena roka nez kāpēc piepacelta; vienalga. Saku: "labvakar" - slāpētu "labvakar" dzirdu pretī, sieviete spiež durvju kodu; veru ārdurvis, viņa stāv tieši ārdurvju trajektorijas vidū, iespiesta starp durvīm un lieveņa margām; rauju durvis plati vaļā, iespiežu upuri, cik nu tas iespējams, tad priecīgs atkāpjos pussoli, laižu sievieti garām, viņa neveikli pakļaujas laipnajam mājienam. Nesaprotu gan, kāpēc.
Lifts. Nekad, nekad (!) neļaujiet citiem jūs apsteigt ar zīmīgo jautājumu. Tātad, laipns smaids - "jums kurējais?" - ātri uzklausīt - "labi, man augstāk". Mana torņaugšas priekšrocība.
Liftā ir skābā smaka un gaisma, un es ieraugu, ko sieviete visu šo laiku ir turējusi rokā. Tas ir čebureks?? plācenis ar gaļu?? belašs?? Kaut kas no sortimenta, ko pārdod mazbodītē tepat pāris minūšu gājiena attālumā. Nav spējusi nociesties, visticamāk, ķērusies klāt vēl bodītē, un tagad čāpstina liftā. Smaka mutuļo visapkārt. Droši vien, sveicinoties, to plāceni pat neizņēma no mutes.

Māja ir tīra, plācenis-čebureks-belašs ir pazudis alkatīgajā mutē kaut kur tālu zem kājām. Tornī mani gaida vēss un tīrs gaiss. Patīkams mājās ceptas karbonādes aromāts stundu vēlāk.