Zatleram sākot runāt, atvērām vīna pudeli. Ne tāpēc, lai kaut kā īpaši atzīmētu viņa uzstāšanos, bet, lai iesāktu patīkamu nedēļas nogales vakaru. Prognozes par runas saturu tālāk par kārtējo pirksta pakratīšanu nesniedzās. Runas beigās glāzēs tika salietas pēdējās vīna atliekas, tas bija pirmais pārsteigums, jo nekas tāds (proti, vīna dzeršanas temps) netika gaidīts, bet otrais pārsteigums bija tas, ka Zatlera runas pēdējās pāris minūtēs es, joprojām konsekventi skeptisks un acīmredzamos tuvojošā risinājuma simptomus ignorējošs (jo tas taču nevar notikt, nu nē!), biju paguvis noslēgt derības, zaudēt derībās un ar neslēptu apmierinājumu atzīt savu zaudējumu.

Tad jau redzēs, kas rudenī sanāks.