Zviedrija, Stokholma

Pilsētas centrs, pusdienlaiks un pusdienlaika ieskrietuve, gatavojamies ēst to, ko mēs saucam par biznesa pusdienām, bet vietējie par pusdienu piedāvājumu vai bufeti, jo viņiem biznesa pusdienas nozīmē smalku un sasodīti dārgu pasākumu elegantā vietā. Negaidīti izrādās, ka maksājumu kartes viņi nevar pieņemt, bet skaidras naudas līdzi nav, līdz tuvākajam bankomātam piecas minūtes, taču arī skaidrs, ka pa to laiku saskries pusdienotāju pamatmasa. Kasieris atrisina problēmu kā pilnīgi pašsaprotamu – nu, ja nav karšu, tad nav, sāciet ēst tagad, parādīsies karšu serviss, samaksāsiet. Apmeklētāju bariņš dodas iekraušanas zonas virzienā. Piecas minūtes vēlāk serviss parādās (kāds sastiķējis atpakaļ sarautos vadus), apmeklētāji pienāk pie kases un samaksā.

Igaunija, netālu no Latvijas robežas

Braucu ar nomas auto uz Tallinu, apstādina igauņu robežsardze. Dokumentu un auto apskate. Atklājas, ka auto ir tikai pagaidu tehniskās apskates uzlīme, ar kādu izbraukt ārpus Latvijas nedrīkst (vēlāk sazinoties ar auto nomu, uzzinu, ka viņu viedoklis ir pretējs, proti, izbraukt drīkstot gan, bet, tā kā es pats par šo lietu vasarā interesējos, tad zinu, ka taisnība ir igauņiem, un ja pie auto saņemšanas būtu iedomājies pārbaudīt TA uzlīmi, būtu prasījis, lai dod auto, ar kuru var braukt likumīgi). Pie sevis jau esmu gatavs atcelt tikšanās, saukt auto nomu ar maiņas auto un doties atpakaļ uz Rīgu pusdienot. Taču tad robežsargi saka, ka auto ir itin jauns, viņiem esot skaidrs, ka esmu to ņēmis no auto nomas (līgumu uzrādīt neprasīja, viņiem pietika ar netiešām norādēm un manu mutisku apstiprinājumu, ka ir gan nomas auto), un piebilst, lai es noteikti sazinoties ar auto nomu un netaisot sev nepatikšanas uz paša rēķina, jo šāda TA nepatikšot nevienam CP, kas mani varētu tālākā ceļā apturēt. Viss. Braucu tālāk bez soda un pat bez formāla brīdinājuma papīra. Robežsargu izturēšanās lietišķa un laipna, bez pārākuma un smīna.

Abi notikumi paša piedzīvoti pēdējo divu nedēļu laikā.