Trīs stundas Daugavpils centrā - iespaids, ka tas ir viens liels pārpratums, kur cilvēki kustas, bet nekas nenotiek. Ļaudis (acīmredzot) pusdieno ēdnīcās vai mājās, bet uz centru iet pirkt (pārsvarā) apmēram to, ko savulaik varēja nopirkt Rīgas Sporta pilī. Pilsētu var nesaudzīgi un iznīcinoši salīdzināt ar Liepāju.
Pusotru stundu klaiņošanas pa Daugavpils cietoksni un lodāšanu pa tā nocietinājumiem skaitu atsevišķi, jo cietoksni un pilsētu nekādi neizdevās sasiet kopā. Cietoksnī izveidojusies savrupa ekosistēma ar savu veikalu, savu skaistumkopšanas salonu un nesteidzīgu dzīves ritmu (kur arī nekas nenotiek, taču nenotiek tāpēc, ka tie nedaudzie, kas redzami ielās, kustas maz, smēķē, klausās mūziku, kas skan caur plaši atvērtajiem dzīvokļu logiem). Tie, kas atbrauc no pilsētas, izskatās pēc tūristiem, lai, droši vien, savā vairumā ir tie paši vietējie, tikai saposušies iznācienam uz centru. Apdzīvotas ir apmēram puse māju, otra puse nesteidzīgi pārvēršas drupās. Tā varētu izskatīties dzīve pēc kara, kad kārtējie iekarotāji ir aiztinušies, pametuši ēkas, tad tajās ātri saviesušies manīgākie aborigēni, bet nav tikuši skaidrībā, ko īsti iesākt tālāk.
Izskatās gan, ka oāzes dienas ir skaitītas, jo pamatīgā teritorijas daļā rosās remontstrādnieki.

Fīčas: 1) Šur tur pie kazemātu vārtiem saglabājušies metāla ceļa stabiņi, kas izskatās akurāt tik glīti, lai tos datētu ar XIX gadsimta otro pusi. 2) Lielgabals ir universāls būvelements, ko var izmantot gan kā parka dekorāciju, gan kā pieminekli ar veltījumu. 3) Saglabājusies padomjlaika piemiņas vieta kādam padomju militāristam (ar rombiņiem uz zīmotnēm, tātad pirms WWII), un piemiņas plāksne Kihelbekeram.

Tags: ceļojumi, daugavpils, latgale, latvija