Vakar mēģināju nepiespiesti un eleganti slīdēt (trešā reize mūžā uz skrituļslidām) ap vietējo kvartālu (aptuveni 400m aplis, diezgan labs asfalts, minimāla satiksme), un brīdī, kad man šķita, ka nu jau ir itin labi, skanīga bērna balss no aizaiznākamo kaimiņu pagalma bilda:
- Čau! Tu nemāki slidot?

Tomēr kopš tā brīža ir bijis acīmredzams progress. Vidējais ātrums ir audzis, pēdējās reizēs puslīdz tekoši ir izdevies pat pievārēt slīpumu (slīpums ir nožēlojams, taču es šobrīd varu piestrādāt par ideālu līmeņrādi), kurā iepriekšējos mēģinājumos sanāca apkaunojoša ātruma zaudēšana, balansēšana un neveikla uz priekšu kārpīšanās (par ko saņemti atzinīgi vārdi no kompānijas, kas tur omulīgi piknikoja vakar un šodien).

Atlikusī problēma:
1) braukt, neskatoties zem kājām, bet uz priekšu (vēlāk arī skatoties pa labi un pa kreisi)
2) iemācīties apstāties (bremžu klucis pie slidas nevieš uzticību, proti, ir bažas, ka tas varētu būt pārāk iedarbīgs, izraisītu līdzsvara zaudēšanu, lidojumu uz priekšu, ar seju pret asfaltu vai sētu, utt)