Otrdien - pie zobārsta, bet trešdien prom uz Stambulu.

Domājot par otrdienu atcerējos, ka

savulaik mūsu skolā bija savs zobārsta kabinets, taču sava pastāvīga zobārsta nebija. Tāpēc reizi gadā ieradās ārsti no Stomatoloģiskās poliklīnikas un apstrādāja visus, kas savlaicīgi nepaguva pamukt ārpus redzesloka.
Ja tevi reiz iesēdināja zobārsta krēslā, tad no tā laukā netiki, kamēr visi caurie zobi bija salāpīti (pieņemu, ka laimīgos ar īpaši komplicētiem gadījumiem tomēr sūtīja uz Stomatoloģisko poliklīnku). Parastajiem caurumiem atlaides netika dotas, un vienā piegājienā urba gan trīs, gan četrus (mans maksimums), gan septiņus zobus (draugam). Daži lielījās, ka viņiem vienā piegājienā esot saurbti pat desmit zobi, un vismaz pusstundu bija vispārējas uzmanības centrā, taču drošticamu liecību par šādiem gadījumiem nebija.
Procesu īsumā raksturoja konsekventa vietējās anestēzijas nelietošana itin visos gadījumos, atskaitot zobu raušanu, un urbis bez dzesēšanas, kas garākas eksekūcijas ietina svilstošu kaulu aromātā.

Augstākā pilotāža bija pirmajā dienā izvairīties no eksekūcijas, un brīvprātīgi (ar vecāku atbalstu) pieteikties Stomatoloģiskajā poliklīnikā. Tā bija kā cia pasaule gan tehnikas ziņā (kam, ja neskaita specpoliklīnikās esošo, itin kā visur vajadzētu būt puslīdz vienādi draņķīgai), gan personāla attieksmes ziņā, jo pat uz skolu nosūtītā visnotaļ nīgrā triecienvienība, strādājot savā dzimtajā poliklīnikā, kļuva ja ne gluži laipna, tad vismaz korekta (dažreiz pat varēja sarunāt anestēziju).

ps Tikai tagad pamanīju, ka konsekventi esmu rakstījis par zobu urbšanu, nevis labošanu.

pps Otrdienu gaidu ar nepacietību - kā itin pieņemamu atpūtu darba dienas beigās. Katrā ziņā - laiku sev.

Current Music: Lou Reed, John Cale -- Songs for Drella --, uhtī

uh, huh. Rīds un Keils kopā.