Vai jūs ticētu, ka cilvēks, kas piecu metru distancē pamanās pazaudēt Bārbiju un pēc tam to nespēj atrast (meklē to auto iekšienē, nevis posmā starp auto un namdurvīm), to izdarījis nejauši, īpaši, ja visā tuvākajā apkārtnē ir labi zināms, ka Bārbijas šim cilvēkam nepatīk (vairākkārt ir skaidri paudis šādu attieksmi)?

Lai arī epizodei bija laimīgas beigas, jo otrā rītā, kad bija ataususi gaismiņu, Bārbiju citi mājinieki atrada guļam sniegā, turklāt, teju pārbraucot tai pāri ar auto, vai šis stāsts tomēr neizskatās pēc neveiksmīga mēģinājuma inscenēt nelaimes gadījumu? Nozūmēt, ja ne ģimenes locekli, tad biežu viesi?

Es vēl aizvien nesaprotu, kā pamanījos to štruntu sniegā nepamanīt. Un, lai arī pagaidām zinu, ka rīkojos bez ļauna nodoma, pēdējās dienās pārdomājot šo scenāriju (protams, nozieguma sižets ir banāls un klišejisks), tā teicamā salāgotība manu pārliecību draud saļodzīt.