naktī es redzēju kādu sapni. Es atrados kādā šķietami oficiālā pasākumā, kurā visai svarīga loma bija iedalīta Zatleram (tam, kas ir mūsu Valsts prezidents). Kaut kas līdzīgs vidusskolas izlaidumam (jo darbība notika uz vienkāršas skatuvītes, uz kuras bija vien tribīne ar pāris mikrofoniem), bet varbūt arī tā bija V.Z. dzimšanas diena (tādu mājienu deva balss no malas). V.Z., iznāca uz skatuves, un sāka teikt runu. Kaut kur runas vidū (līdz kuram uzstāšanās aizskrēja ar kaut kādu "fast forward" analogu, jo sākuma tai nebija), klātesošajiem (un man viņu skaitā) kļuva skaidrs, ka V.Z. ir pamatīgā ķitē, jo runa ir juceklīga, vārdi jaucas un zūd, dikcija ir neskaidra, bet acis ir glāžainas. Ar to vēl nepietika, jo orators, šķiet, pats aptvēra situācijas ērmīgumu, apvainoti pārtrauca uzstāšanos pusvārdā, nokāpa no tribīnes un devās skaidroties ar tuvāk stāvošo pasākuma dalībnieku. Pēdējā brīdī pirms modinātāja zvana un augšāmcelšanās dunkas no dzīvesbiedres vēl paguvu ieraudzīt, ka skaidrošanās ir pārtapusi par grūstīšanos un V.Z. ir sagrābis nabaga upuri aiz žaketes atlokiem.

Vēlāk pa dienu jutu, ka esmu uzzinājis par VZ kaut ko sasodīti smieklīgu, bet bija ļoti grūti atcerēties, ko tieši. Un tad palēnām sāka vākties kopā un kārtoties sapņa druskas, beigās pārvēršoties iepriekšminētajā izklāstā. Starp citu, VZ personīgi nepazīstu, un man nav pat mazākā priekšstata par viņa ieradumiem vai uzvedību saviesīgos pasākumos, bet iepriekšrakstītais tiešām ir noticis sapnis, nevis sapņa formā izklāstīts tizls pamflets ar zemtekstiem. Tomēr interesanti, kas būs manas nākamās atklāsmes upuris.