Sēņošana piespiež pārfokusēt redzi. Pirmie mežā pavadītie brīži no manām acīm prasa skaidri sajūtamu fizisku piepūli. Un nav arī skaidrs, vai sēņu tiešām nav, vai es esmu atrofējies un tās neprotu ieraudzīt. Šīs šaubas dzen virsū vienu sanīkuma vilni pēc otra akurāt līdz pirmajam gaileņu lauciņam. Bet tālāk ir "viss kārtībā", un sēnes nemaz nešķiet svarīgas, un priežu mežā patīkami sāp galva.