Biezā neilona jakā ievīstītais subjekts bija iezvēllies invalīdu ratos, gandrīz visu tā seju sedza kapuce. Mutes kaktiņa atrašanās vietu varēja nojaust pēc cigaretes, kuras baltais nogrieznis izcēlās uz netīri violetā neilona fona. Galva bija nedaudz noliekta uz leju, un ķermeņa izteiksme liecināja vēstīja ielai dzelžainu iekšējo mieru un sava spēka apzināšanos.
Subjekts nesteidzīgi ieslidināja roku sev azotē tieši tajā brīdī, kad atrados tam pretī ielas otrajā pusē, un šis skats pielika punktu biedīgajai līdzībai.

Kafejnīca “Vecrīga” aiz Hotel de Rome. Pagājušā gadsimta astoņdesmitie interjerā un cilvēkos.
Zemi galdiņi, ar dermatīnu apvilkti dīvāni, piemērots dzeltenīgs apgaismojums.
Lieli briļļu stikli masīvos plastmasas rāmjos.
50 grami melnā balzāma siltumam pie vientulīgiem pusdienu salātiem.
Rudens mētelis, fasons atbilst nenosakāmam laikam pagātnē kaut kur starp 1985. un 1995. gadu.
Pārsteidzoši liels skaits konspiratīva izskata pārīšu. Konspirēties “Vecrīgā” ir velti; savulaik tur konspirējoties, regulāri uzskrēju paziņām, kas centās darīt tieši to pašu.

Man patīk “Vecrīga”. Kad esmu centrā, cenšos iekārtoties tā, lai tur izdzertu tasi kafijas un apēstu pa kādai viņu firmas kūkai. Starp citu, nezinu citas vietas, kur “Vecrīgas” būtu saglabājušas savu astoņdesmito gadu izmērus.