Man nav naudas (tā gadās), obščepitā nav kartupeļu; ēdu plovu, kam trauku lupatas piegarša piešauta. Vismaz atceros, ka līdzīgi garšo dažas dienas sastāvējušās trauku lupatas smaka.
Tepat pie blakus galdiņa sēd kāda ērmota tantiņa, varbūt tā nemaz nav tantiņa, jo vizuālā vecuma vērtējums lēkā starp trīsdesmit pieciem un sešdesmit pieciem gadiem; viņa skrupulozi ar dakšiņas malu uzkasa mērces paliekas no šķīvja, kas varbūt nemaz nav viņas; liek tās mutē. Paēdusi, nedodas laukā, bet aizvirzās kaut kur ēdamzāles dziļumā.
Nez kāpēc šķebina. Bet ne jau tantiņas nevīžīgi netīrais tēls pie tā vainīgs; tas ir viņas skatiens, kurā savienojas somnambuliska atsvešinātība ar izmisīgu apņēmību, un skatienam palīdz trīcošās roku kustības.
Tantiņa pazūd no skatuves. Cītīgi ēdu tālāk savu trauku lupatu (nelieku nost, jo bankrots - un tāpēc, ka).
Pēc mirkļa manā priekšā nostājas diezgan pabružāta izskata vecis. O, šim gan ir piecdesmit līdz septiņdesmit, mugurā nesmirdošs uzvalks, brilles nostiprinātas uz pakauša (to var pamanīt, jo vīrs ir mazliet pagriezis galvu) ar klasisku drēbju gumiju.
Bet tad viņš lūkojas tieši manī - un man cauri, tieši sola atzveltnē un sienā. Taisu likmes par viņa nākamo soli, vienlaikus riju kārtējo plova pikuci, vienlaikus pūlos atšifrēt, kas ir tie pretīgie dārzeņi, kas viņā ir piemesti klāt. Bet vecis atvirzās no mana galdiņa, un atkārto savu pauzi pie nākamā (tikai šoreiz apsēžoties), tad pārsteberē uz ēdamzāles pretējo stūri un izvēlas jaunu rentgenoskopijas objektu tur, apsēžas, pieceļas, atnāk atpakaļ un iekārtojas vietā, kuru pirms minūtes atstājusi tantiņa. Brīdi sēž nekustīgi, tad ielaiž roku žaketes iekšējā kabatā, šķiet, kaut ko meklē. Rokai parādoties atpakaļ saules gaismā, tajā ir sažņaugta sauja kartona gabaliņu, kas no manas vietas (atgādināšu, ka tā ir turpat pie blakus galdiņa, un iekļaujas manā redzeslokā tā, ka nenākas kustināt nedz acis, nedz galvu, lai izdarītu visus šos vērojumus) šķiet esam sadriskātu cigarešu paciņu gabalu. Marlboro light vai kaut kas līdzīgi iekrāsots. Uz vienas kartona ļerpatas skaidri var saskatīt svītrkoda atliekas, un arī visu pārējo apdrukā, šķiet, valda līdzīgi elementi. Vīrs rūpīgi izkrata saujas saturu sev priekšā uz galda, tad ņem vienu svītrkodu un rūpīgi to nopēta, atliek labajā malā, tad pasniedzas pēc nākamā, un vēl pēc nākamā, ik reizi atkārtojot iepriekšējo operāciju.
Un viņa skatiens caur mūsu abu briļļu stikliem šķiet pusaizmidzis, tomēr saspringts uz kādu svarīgu, varbūt vienīgi viņam (bet varbūt nevienam) zināmu uzdevumu koncentrēts.
Mana trauku lupata beigusies, piebeidzu atliekas, atstāju ketčupa paliekas uz šķīvja (! pagaidām!) un steigšus eju laukā.

mmmmorāles nav. Ir kretīniska laika prognoze, un, ja nebūtu slinkums, es varētu izrakņāt veselu portfeli citu iemeslu, kādēļ tieši šoreiz kaut ko tādu vispār pamanīju un kādēļ tas iecirta tādu iespaidu, kura izlīdzināšanai nācās publicēt skricelējumu šeit.