Kādā brīnišķīgā Grieķijas salā, kas visa ir viens vienīgs piemineklis un pietiekami liela, lai brīžam pat tuvumā neredzētu nevienu citu tūristu, gurdeni un laimīgi klīstot pa 2-3000 gadu veciem tempļiem, forumiem, pirtīm un amfiteātriem, meklējot ēnu senu dzīvojamo namu iekšpagalmos, ielūkojoties vēsajās un dziļajās ātriju akās, iemēģinot seno grieķu keramikas vannas, guļus ar visu ķermeni izbaudot tūkstošgadīgo flīžu mozaīku vēsumu, man ik pa laikam gadījās uzdurties kādam ciklopam - japānim, ar vienu - videokameras aci. Kamera laikam bija pieaugusi viņam pie pieres, viņš gāja kā mēnessērdzīgs, mēģinādams plūstoši vērst kameru no viena objekta pie otra, apstādamies pie katras informācijas plāksnītes un nepārtruakti murminot pie sevis informatīvu tekstu. Uz mirkli viņš pievērsa kameru arī man: Vai tas ir Atēnas templis? - ciklops vaicāja savā japāniskajā angļu valodā. Es ļoti pārliecinoši un apstirpinoši pamāju ar galvu, lai gan, godīgi sakot, man nebija ne jausmas, kurai dievietei par godu reiz slējies šis templis... es to pat negribēju zināt, es tikai uzsūcu visu ar acīm, ādu, dzirdi (cikādes un jūra)... un mēģināju izjust kā šajā vidē irst laikmetu robežas.
Japānis tūdaļ iemurmināja kaut ko par Atēnu, un aizpeldēja tālāk kā maza melna zivs gaismas akvārijā.
Lai viņam sokas vismaz mājās kaut ko ieraudzīt uz sava Hi-FI ekrāna:)
Un lai Tu nekad nekļūtu par ciklopu:)