Sen tā nebija gadījies, ka kāds skaņdarbs pieķertos tā, lai es to klausītos atkal un atkal.
Kopš vakardienas vakara tas ir Sīpolu "Putniņš". Tagad plats smaids šķērsām pāri sejai un priecīgi jāšūpojas līdzi, jo īpaši pie piedziedājuma. Reti optimistisks gabals, un neatlaiž n-e-par-k-o.

Vvajag noķert, vaaajag noķert! Putniņu vajag noķert!
Putniņu vajag noķert! Un noķert tieši aiz astes!