Nu ne gluži par moviemaking, bet par ad-making, bet nu whatever :)
Pateicoties my best man Agressor, man bija iespēja mazliet pastrādāt lūk šeit. Darba arods - (pagaidām!) batiboi :), tb atnes to, pienes šito utt., bet tāpat sākumam labi. Nekādus līgumus par neizpaušanu neesmu parakstījis, tāpēc īsumā lietas izklāsts:

Day: 1.
Location: Rīgas Centra Humanitārā Ģimnāzija.
Production: "Lāsēns" piena kokteiļa reklāma.
Darba sākums - 8.00, sākam kravāt ārā tehniku. Šī esot bijusi grūta filmēšana - daudz sarežģītu kadru, tapēc tika uzstādīts kameras krāns, aptuveni 4-stāvu mājas augstumā. Tad viņš tika iedabūts iekš skolas sporta zāles, kur arī norisinājās filmēšana. Sporta zālē pie sienas pamanīju jau salīmētus storyboards - viss kā nākas. Protams, pēc tam viss tika pārfilmēts pilnīgi savādāk, bet tas ir loģiski. Kāmer viena komanda uzstādīja krānu, otra nodarbojās ar gaismas izlikšanu - kaut kādi 15 prožektori, no kuriem 3 bija tādi, ar kuriem Betmena zīmi projecēja debesīs, tb nereāli lieli. Kaut kur ap 10-tiem ieradās "aktieri" - 30 bērni desmit gadu vecumā. Trešā komanda - gumijlēcēju klubs vai tml. organizācija jau sastiprināja troses pie griestiem - bērni tiks cilāti aiz tām gluži kā Kianu Rīvzs un co. Tālāk sekoja daudzas jo daudzas stundas filmēšanas: Kadrs - 5-8 dubļi, pusstunda pārvietojot krānu, gaismas un citu tehniku, tad atkal tas pats. Vienu reizi, pārbīdot krānu, mani pat iesēdināja operātora krēslā - kā atsvaru. Bērni bija grūti novaldāmi, bet beigās tomēr tikām galā. Kas interesanti, pārbīdot gaismas un sakonfigurējot kameru kā nākas, var panākt, ka gaisma ir vienāda, vai līst lietus, vai spīd saule. Runājot par lietu - bezbailīgi pašupurējos, un līdu lietus laikā apsegt prožektorus, kā rezultātā pilnīgi izmirku. Bet pasēdējis zem tiem pašiem prožektoriem pusstundu, gandrīz vai neapsvilu.

Day: 2.
Location: Murjāņi, pie Siguldas, Gaujas krastā.
Production: "Lāses" piena reklāma.
Izbraucām uz turieni 8.00, kā braucām - neatceros, jo busā gulēju. Lokeišens - kaut kāda biezā savrupmāja (pieparkots pie mājas stāvēja poršiņš), kuram mēs beigās izbradājām visu zālāju, plus pirtiņa, kura "tēloja" vasarnīcu. Šoreiz gan nebija nekādu bērnu, bet gan pieaugušie - aptuveni 23-26 gadus veci jaunieši (Man gan izskatījās jaunāki), kuri "svin dzimšanas dienu utt." pēc sižeta. Un svin ne jau ar alu plastmasas pudelēs. Atkal krāns, atkal gaismas un gumijas, jo vienam džekam pēc scenārija jākarājas pie koka. Sākumā, protams, tehnika jāizmēģina, un mani pasauca (pats īstenībā pieteicos) par crash-test dummy. Nākamo pusstundu mani lidināja pa koku augšā-lejā, piekabinātu ellīgajās gumijās. Bet nekas - bija tīri jautri. Tad pie gumijas piekabināja pašu džeku Oļegu, un sāka filmēt. Filmēšana ārā bija grūtāka - bez tā, ka gaismas visu laiku jāpārbīda, vēl ik pa brīdim bija jāglābjas busā no lietus. Kopumā tos nelaimīgos 10 kadrus kaut kā tomēr piebeidzām, sakravājām pekeles, piebeidzām biezajam zālāju līdz galam un prom, uz Rīgu.

Secinājumi: Protams, labāk vienu reizi redzēt dzīvē, nekā 100 reizes uz DVD "Making of..." Pirmais, kas drausmīgi iedūrās acīs, tas ir cik tas viss ir ārprātīgi grūti. Max 10-12 kadru dienā! (Tas, protams, atceroties to, ka kadrs var būt no daudziem rakursiem - kadrs 1, tad 1a, 1b, 1c... utt.) Pie tam katrs kadrs ar kustīgo kameru horizontāli - tās ir sliedes (kuras vēl jāmontē), bet vertikāli - ceļamkrāns (ar 6 cilvēku apkalpi). Aptuveni sāku nojaust, kur aiziet tie simti milijonu dolāru, kas tiek Holivudā tērēti - uz to milzīgo cilvēku daudzumu, kuri nepārtraukti uzturas on the set (un es vienmēr biju domājis - ko tur tādi bari tusē). Tātad, ja taisa kaut ko savu, vajag līdz minimumam novest krāna lietošanu, vai mēģināt to aizstāt ar kaut ko citu. Super-mega ideja par ubercool action laikam tomēr būs jāzīmē - citādi tā tiešām izmaksās 100 milj.$. Otra ideja, kuru es uzskatīju par mazbudžeta crap, ļoti vieglu utt. - būs KRIETNI jāpacenšas, pārtaisot viņu tā, lai vispār būtu realizējama saprātīgās naudas robežās. Vārdu sakot - pieredze gūta, un tas ir galvenais. Tad par pašu aparatūru - viņas gavlenā īpašība ir tāda, ka tā (izņemot putaplasta atstarotājus) ir nenormāli smaga. Ceļamkrānam atsvariņi - 40-50 gab, katrs pa 20kg. Ārā no busiņa, iekšā krānā, ārā no krāna un atpakaļ uz busiņu - no problemo! Tas pats ar gaismām, statīviem utt. Tā kā nav nekāda joka lieta. Bet toties pusdienas dod, un pie tam cik gribi. Ne jau ka tas mani īpaši uztrauktu, bet tomēr patīkami.
Un pēdējais. Darbs kino industrijā protams nav tas pats, kas kurpju deldēšana veikalā. Tas ir radošs utt., un attiecīgi var ievilkties. Pirmajā dienā sanāca pastrādāt precīzi 16 stundas, otrajā nebija tik traki - tikai 14. Tas tā, salīdzinot ar citām vietām.
Kaut kad būs jābrauc atkal.