Tātad mistiskais ceļojums turpinās un es domāju pieslēgties kosmosa zināšanām, tas ir pačillot un paskatīties uz visu no malas. Neizmantojot psihodēliskos palīglīdzekļus, jo domāju, ka es to varu pats, bez tehnoloģijām. Pareizāk sakot, izmantojot tehnoloģijas, ko esmu attīstījis dejai un iedzimtās superspējas.
Kad nomierinos un sāku pievērsties iekšējai un ārējai pasaulei, tas drīz beidzās. Jo man jūtīgums nāk ar blakusefektiem. Ja es pievēršos tikai iekšējai pasaulei, tad man uzveļās fiziskās traumas (par to jau rakstīju), kas piepūties, kas sastiepts, nospiests, noberzts, utt. Un arī dvēseles traumas, trauksmes un raizes, utt. utjpr. Tas ir pirms es pievēršos ārējai pasaulei. Tā arī ir par stipru, tapēc saprotu, kapēc cilvēki meditācijai un lūgšanai meklē klusu vēsu vietu.
Man liekas, ka tā bagāža ir vecums; un es nezinu, kā to var darīt cilvēki, kam ir vairāk sāpju nekā man? Tādu tak ir daudz. Cik saprotu, jāiemācās to palaist garām pašplūsmā, bet pagaidām tas mani nomāc.
Pirmos piecus dzīves gadus bija pavisam savādāk, vienotība ar pasauli bija pilnīgi dabiska un varēja ieslēgt praktiski uzreiz. Arī ar virtuālo pasauli, kad lasīju grāmatas. Grāmatas nekad nav bijušas tik dzīvas, kā agrā bērnībā.
Tāpat es domāju par to, kā ir ikdienā. Tās visas sāpes un raizes, jau darbojas teju visu laiku. Tās neļauj iemigt un modina agrāk aukšā. Un pat ja tās nemana, tās jau darbojas; gan jau tās ēd nost daļu uzmanības un koncentrēšanās spēju, un tās nomāc imūnsistēmu. Vārdsakot, liekas, ka jārisina problēma. Paradoksāli. Jārisina nerisinot? Jāsavalda, palaižot vaļā?
Pagaidām domāju, ka jāpaskatās sejā un tad jau redzēs. Kaut gan nemaz negribas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |