pēc četrām stundām jāceļas un jāveļas uz lidostu, bet pievienoju lasāmplūsmām kārļa streipa blogu (kategorijā "ciba") un tagad lasu.
vai nav tā, ka rakstītā vārda elegance nav raksturīga latviešu valodai? konkrēts piemērs ir citu cilvēku vārdu kropļošana, kas izplatīta streipa blogā; un es paskatos uz saviem iepriekšējiem ierakstiem un tur tas pats.
par eleganci es neuzskatītu vārdu taupīšanu, bet liekvārdības trūkumu gan. kruzuļošana un izplūšana detaļās ir tik latviska. deminutīvi ir neatņemama latviešu valodas sastāvdaļā un to izskaušana padara tekstu sausu un nelatvisku. iespraudumi, savukārt, nebūtu nepieciešamu, bet kapēc tie iezogas teikumos tik bieži?
varētu būt, ka tā ir rakstītās valodas kopšanas vaina. rakstītā valoda var un tai vajag atšķirties no runātās. slavenais latviešu rakstnieķelis rakūnčegs, piemēram, raksta kā runā. zinot viņa intonācijas man ir jautri, bet vai tā ir citiem?
vai arī tas ir pretstats starp lasīto valodu un katra iekšējo monodialogu? neba nu tas, ko vēlētos lasīt ir tas, ko vēlētos rakstīt.
īsi uzmetu acis dažiem cibiņiem, kuriem attīstīta literatūra ne tuvu nav sveša un ir gan teksti, kas manuprāt ir eleganti, gan arī tipiski latviski sulīgi kraukšķīgi. tā ka tas nav spēju trūkums, vai valodas formas ierobežojumi, tas ir apzināts un neapzināts ceļš; forma, kāda tā ir. :)
varbūt, mana neizpratne sakņota tajā, ka angliski lasu galvenokārt tikai tehnisku literatūru (un daiļdarbi bieži nav "eleganti"), krieviski runāju ar meitenēm, bet latviski lasu to, ko jūs rakstat.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |