Ozola runātāju un kliedzēju grupa, ko šodien redzēju pirmoreiz, lika noprast, ka mans ragamuffin' ir baigajā stilā, ka ar to ir jāvāra piķis un jākāpj uz skatuves, "õ õ, čik čik, yo"! Ka tas ir labāks par viņu nemelodiskajiem teikumiem, par stāstiem par klubiem un salocītiem spoileriem, ok, es pārspīlēju par spoileriem nebija, patiesā dzīve pieminēta netika. Dziedāja tie par alu pa astoņdesmit santīmiem un likās, ka pielipis tiem ir kautkas no bandītiem. (East Coast, West Coast) Solīja iedot tie katram pa muti, ar šiem zēniem joki mazi viņi visi kruti. Cepures nags sašķiebies bikses pie kājas un tā vien gribās, lai sulīgi nolamājas. Vienreiz Kasablankā dzirdēju Gustavu, kā viņš dzina naidu, tas ir dziedāja par zaķīšu pirtiņu. Tad es domāju - oho, kautkas notiek - latviešu hiphopā ir kāda enerģija. Šodien viņi visi kopā, visi draugi - lielākā lirika par marihuānu, raugi; "Uzliec manu disku, jā traku pirmo", tad es uzdziedāšu, tā lai gaisā virmo. Nu labi, nav ko dirsties, neesmu es labāks, drošivien frīstailā nevarētu trīs minūtes kā dabā, stomītos, stostītos atskaņas meklētu - kājas, mājas kā gunāram sračam skanētu. Bet puiši vai tas ir hiphops vai tas ir praids, kur sacensību gars, kur pozitīvs naids. Kur sociālās problēmas un cilvēki uz ielām, kur patiesā sāpe par ko dziedāt un dziedāt. Par cilvēku izlikšanos un spožām maskām, par skumjām sejām, jā, bļin, kautvai par kaskām. Uzkāpa vēlāki viens krievs ar savu beibi, ierullēja pasākumu, viensdivtrīs un sveiki. Dziedāja par dzīvi, par plusiem un mīnusiem, par vadītāja tiesībām un gripas vīrusiem. Un meiča viņam patiešām atraktīva, netikai dibenu grozīja bet arī dziedāja dzīvi, melodija tai bija un četri vārdi - angļu valodā, bet kas tā par skādi? "Rokas gaisā, kājas lejā!" (Hip hip huray, Oh! Hip hip huray, Oh!) Es nezinu, es nedomāju, ka tāda mūzika ir tautai tuvāka, varbūt vienkārši tādi lecīgi tipiņi sevi uz priekšu izbīda, reklamē savus kompaktdiskus un prezentācijas savas, palūdz lai pagriež skaļāk, lai nedzird ritma skaņas. Par riddimu vispār man piebilst par īsu, hiphopā laikam to sauc par pareizo bītu. Kapēc tie diskus mainīja un AGRaitis skrečoja, ja pantmērs tiem nemainījās un melodijas nebija. Tā nu tas ir mans īsais frīstails par dzīvi, par rīgas naktīm un klubu sīnu, Es zinu, ka aplikt viegli un pats neesmu labāks, tomēr pabeigt gribētu ar kautko pozitību. Hei ledusledus, ko meminemu klausies, tagad paskaties šurp un saspicē ausis! Šī niša latvijā ir pavisam brīva - hiphops, kas dzied par cieņu un mīlestību; Mazās spulgaces, kam tievas garas kājas, rudmates, brunetes, ko mammas gaida mājās. Viņām nevajag dzērājus pļēgurus leimus, pat tādus bārdainus večus, kā es vecais meimurs. Nodziedi kautko, par sportu un mākslu, par grāmatām ceļojumiem, par mežu sāsti. Par jūrmalu, sviedriem, nu kautvai par repu, par foršu smagu hiphopu, nejau par klepu. Bļin, nu jau atkal aizrunājos, nevelk man hiphops - īstenībā diezgan pie kājas. Kad iedziedāšu kautko, tad varēsiet man pateikt, ieteikt, bet tagad es saku -
Nu bērniņi, mācīties, ko katrs māk! Jo pirmais septembris, jau rīt būs klāt!
(Yo, man, let's get outahere!)
Atvainojiet par kļūdām tekstā un trulajām atskaņām. Negribēju pazaudēt bītu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |