šorīt dušā domāju, kapēc tik maz rakstu savā cibā: lai kā ar nebūtu, esmu pietuvojies saviem ideāliem; rakstu to, kas man liekas būtisks tai brīdī un kas tāds, ko neviens cits internetronā neraksta. un tā ir maz. ir maz tā, ko izdomāju, saprotu, jautāju, nejautāju, kam nav jau esošas atbildes, raksti, grāmatas, pētījumi; kas sniedz atbildes. tad nu tā vietā, lai pierakstītu internetu, lasu, domāju, gremoju.
bet tādas lietas, kā sniegs ir tikai vienreiz. tas nokrīt un izkūst. tikai tagad.