Kopš man ir bomzīgākā veselības apdrošināšana, kas neietver sevī zobu labošanas pakalpojumus, esmu iekļuvis paranojā, ka man ir caurs zobs. Atšķirība vien tā, ka mainās mans uzskats par to, kurš īsti zobs man ir caurs.

Lieki piebilst, ka pagājušajā gadā, kad man apdrošināšanas polise sedza šādus pakalpojumus, pie zobārsta neaizklīdu.

Tā, vēl tikai dažas minūtes un notiks mana sengaidītā un šogad pirmā tikšanās ar sauli Ģertrūdes valstības viesistabā. Beidzot ir pietiekami augsti uzkāpusi.

Šodien vienā svinēšanā paiet portāla svinības, tāpēc mammas gatavotās kotletītes tiks apēstas rītdien.

Vislabāk ir visus darbus darīt reklāmas paužu laikā. Turklāt krīzes laikā, kad ir sajūta, ka pauze būs īsāka nekā ierasts. Agrāk mamma "Dallasas" laikā pa vienu pauzi paguva nomazgāt piecu vīriešu vakariņu galdu, man tik raiti nekad nav gājis.

Bet tā vispār Riga Plaza jau otro reizi, bet laikam būs jābrauc vēl trešo, lai atrastu kinoteātri. Pa ceļam ieklīdu darbā, kur pat neatcerējos, ka gribēju piezvanīt uz Gruziju. Bet sak, esot mierīgi.

Nu jā un, protams, ka Latloto Lieldienu akcijas ar dubultajiem laimestiem un superīgajiem vinnestiem mani parāva uz velna paraušanu, bet vismaz 5 no 35 man gāja secen. Rīt jāgatavojas uz SuperBingo izlozi, tur arī laimesti lielāki. Pēc tam jau atkal notiks tas, kas parasti notiek - ja šobrīd atbilstu jau gandrīz visiem zemākminētajiem parametriem, tad rīt būs bez "gandrīz":

Vai bieži Jūs spēlējat ilgāk, nekā plānojuši?

Vai Jums gadījies spēlēt azartspēles darba laikā?

Vai pēc zaudējuma izjūtat nepieciešamību pēc iespējas ātrāk atspēlēties?

Vai Jums gadījies aizņemties naudu vai kautko pārdot, lai par iegūtajiem līdzekļiem spēlētu azartspēles?

Vai aizraušanās ar azartspēlēm kādreiz ir apdraudējusi Jūsu darbu, izglītības iegūšanu, vai attiecības ar tuviem cilvēkiem?

Vai esat spēlējuši līdz tam mirklim, kad Jums beidzas visa nauda?

Ja esat vinnējis, vai Jums rodas vēlme turpināt spēli, lai vinnētu vēl vairāk?

Vai Jums ir parādi spēlēšanas dēļ?

Vai esat spēlējuši, lai vinnētu naudu parādu nomaksai?

Vai azartspēles ir bijušas par iemeslu depresijai?



Un jā, jāpiezvana tēvam!

Brīdī, kad nolemju, ka mans nākamais CD būs Morisejs, šis ņem un pieprasa man iet uz koncertu Rīgā.

Tā, a kur man tagad dabūt kaudzi ar sīpolu mizām???

Paļāvos kārdinājumam un ieslēdzu televizoru. Nepagāja ne piecas minūtes un to izslēdzu un priecājos, ka pirms tam un tūdaļ arī turpināšu lasīt grāmatu par !Kung sievietēm. Taisnība Oļai, kura man nedēļas nogalē teica, ka televizors nogalinot smadzenes. Par to gan mani nebija jāpārliecina, taču viņai izdevās mani pārliecināt  divas reizes. Pirmo reizi viņa man pārliecināja, ka nav latviete ("mani piespieda" bija viņas atbilde uz vārdiem, ka viņa gāja latviešu skolā, bet pēdējais piliens bija izskaidrojums, ka viņa nav augstprātīga, bet tas vienkārši ir krievu imperiālisms un krieviem par to ir pohuj). Otro reizi es neatceros. Bet tas bija tik svarīgi, ka vēl šodien par to domāju. Jebkurā gadījumā viņu man izdevās pārliecināt par !Kung sievietēm, jo sākotnēji Oļa iztēlojās, ka tas ir kāds jauns apzīmējums sievietēm-modernistēm vai sievietēm-mājsaimniecēm (līdzīgi, ka stilīgie vīrieši tagad ir metroseksuāļi) un tagad lasu grāmatu, ko ar tādām darīt. Bet nē, !Kung daiļavas ir no Botsvānas. Man patīk izrunāt viņu tautas nosaukumu, Oļa varētu būt pilnīga !Kung sieviete fonētisku iemeslu dēļ.

Domājot par televizoru, atcerējos, ka omai solīju aizvest avīzes uz slimnīcu. To gan es viņai un sev īsti nesolīju (un šķiet, ka mēs abi to sapratām), tāpēc būs rīt jāpiezvana tētim un jāpajautā, vai nav maz jau izrakstīta no slimnīcas. Viņai jau tur dikti nepatīk. Avīžu vešana arī nebija manā plānā, bet ņemot vērā, ka šodien nokārtoju trīs lietas pusstundas laikā, es varu teikt, ka to pagūšu izdarīt līdz Lieldienām. Tagad esmu paguvis slēgt kontu Parex, bet ne aiz tā iemesla, ko minēja Sudraba, man vienkārši to nevajadzēja. Pie pieprasījuma, lai atdodu savu debetkarti, personīgu iemeslu dēļ gandrīz iespurdzos, bet kulminācija bija atzīmēt iemeslu, kāpēc kontu slēdzu. Domājot par savu darbavietu un par pussabrukušo reklāmas tirgu, atzīmēju ailīti "citas bankas piedāvājums". Lai tad nu izvērš agresīvu reklāmas kampaņu.

Otra lieta bija noskaidrot, kur es savu pensiju glabāju, ko man samulsināja Swedbankas agresīvais mārketings. Viss kārtībā, esmu veiksminieks. Bet trešā lieta bija jau otro reizi sazīmogot Swedbankas rēķinus. Operatore, apkalpojot klientu nr. 367 bija manāmi pārsteigta, kad pēc ieteikuma nestāvēt rindā, bet šo operāciju veikt pie informācijas galdiņa, saņēma no klienta nr. 367 aizrādījumu, ka pie viņas rinda nebija, bet pie informācijas galdiņa gan. Šķiet tad mēs abi sapratāmies, ka pienācis laiks, kad klienti vairs nenāk uz banku - banka atnāks pie jums uz mājām un apēdīs visu treknumu!

Kaut divas reizes esmu pabijis Vīnē, jāapliecina, ka abas reizes bija astoņu stundu stāvēšana pirms garā pārbrauciena ar autobusu uz Rīgu. To nu galīgi nevarētu saukt par Vīnes iepazīšanu. Tāpēc šoreiz ar vietējās avīzes Falter zvaigzni Ingrīdu iepazinu citu Vīni. Arī to, kuru tūristi neredz. Te būs daži padomi, ko ir vērts redzēt Vīnē un kā neiztērēt pārlieku daudz naudas.

Kad ierodaties Vīnē, nekādā gadījumā neizmantojiet CAT vai autobusu pakalpojumus. Ja CAT vilciens maksā 9 eiro vienā virzienā, tad parastais dzelzceļš, kurš kursē pa tām pašām sliedēm, maksā 3,40, turklāt ar to var arī pa metro 1. zonu aizbraukt līdz miteklim. Savukārt pilsētā iesaku izmantot CityBike sistēmu - reģistrējies ar kredītkarti un stundu ar riteni braukā pa brīvu. Tiesa gan, pēdējā vakarā mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums, jo izrādās, ka par katru lietošanas reizi kompānija manā kontā "rezervē" 20 eiro. Tā nu tagad jāgaida divas nedēļas, lai nauda no rezervācijas atgrieztos manā kontā. Bet Ingrīda nokārtoja, ka viņi šo procesu pasteidzinās.

Pirmajā vakarā, ierodoties pie Ingrīdas, bija jākonstatē, ka es esmu atbraucis nelaikā - viņa domāja, ka būšu pēc mēneša. Līdz ar to visiem ciemiņiem, kas pie viņas ieradās uz sālsmaizi, bija jārunā angliski. To viņi darīja arī divos naktī, kaut gan es tiešām neko vairs pat angliski nesadzirdēju par viņu tēmām. Jāteic, ka Frankfurtes skola viņiem šeit ir stipri ietekmējusi to diskusiju tematus, kuri risinās pēc plkst. 2 naktī - par lingvistiku, valoda kā vara un vai iespējams izteikt vārdus universālā dzimtē. Kad prasīja manu viedokli, es atbildēju, ka mēs vienkārši par to nediskutējam iekš LV.

Liels bija mans pārsteigums, bet nākamajās dienās secinājums, ka Ingrīdas ledusskapī ir ļoti maz kā ēdama. Toties kādas četras šķirnes alus. Tās tika regulāri papildinātas. Barība tika uzņemta lejā esošajā kebabu ēstuvē.

Pirmajā dienā ieraudzīju mīlīgu tirdziņu, kur pilns ar dažādām delikatesēm un aiz vitrīnām svaigi dārzeņu pildījumi, kādus Rīgā var atrast vien burkās lielveikalu plauktos. Tad pasēdējām labās āra kafejnīcās un devāmies mājās. Vispār, man šķiet, ka izklausās gaužām neinteresanti (noklusēju, ka pa vidam vēl bijām Vīnes vēstures muzejā uz foto izstādi), bet tā vis nebija.

Pēc tam vakarā devāmies uz Wiener Symphoniker koncertu, kur šamējie atskaņoja Šostakoviču. Pēc tam, kad Ingrīda nopirka mums stāvvietas (katra 5 eiro), viņa paprasīja, vai es apzinos, ka tie ir Symphoniker, ne Philharmoniker. Manu izmisušo seju viņa mierināja, ka tie ir tikpat kvalitatīvi, kaut gan pati pirmo reizi gāja uz koncertzāli klausīties orķestri.

Laimīgā kārtā mēs otrajā daļā tikām sēdvietās, bet pirmā daļa bija man liels izbrīns, cik daudz cilvēku ir gatavi stāvēt kājās un klausīties mūziku, reizēm pat neredzot no kurienes tā nāk.


Tā bija pirmā diena. Tagad jāiet kāpt lidmašīnā, citādāk atkal būs "last call for Andris Saulītis" kā tas bija šurpbraucot Rīgas lidostā.

Šī ir diena, kad es eju uz Raiņa parku lasīt grāmatu. Arī šoreiz es noteikti apģērbšos pārāk plāni, tāpēc man sals, bet no grāmatas lasīšanas nekas nesanāks, jo kārtējo reizi interesantākas būs tantiņu sarunas blakus soliņos.

Nu, vismaz Slates babu izdevās izjokot, tā gan pikta bija.

Cienījamā kaķes Teorijas izjokošana šoreiz neskaitās, jo viņa šķiet nesaprata.

Bet tā vispār man nesanāk :(

Vispār aprīlis būs ļoti tīkams mēnesis - tas iesāksies ar brīvdienu un katrā nedēļā būs ne vairāk par četrām darba dienām.*


*īpašajā piedāvājumā nav iekļautas dežūras brīvdienās un svētku dienās

Zīlānu ōma jau tūlīt otro nedēļu ir Rīgā, 1. slimnīcā. Beidzot viņu apciemoju un garākā sarunas daļa bija par to, kas šajās nedēļās ir noticies Latvijā, jo televizora palātā nav. Lieki piebilst, ka mediju rituāls noskatīties "Panorāmu" un pēc tam apēst zapti-maizi-pienu un doties gulēt man bija izteikts tieši tajos bērnības vasaras mēnešos, kurus pavadīju Zīlānos. Tā kā viņa ļoti seko līdzi politiskajiem notikumiem, kaut viņai ir ļoti cienījams vecums.

Tad nu lūk, kas bija svarīgs šajās divās nedēļās - pensijas nemazinās (protams, to pateicu pirmo), valdība apstiprināta (man likās gan, ka tas notika mazliet senāk...), Kalvītis pamet politiku, bet Rubiks kandidē uz Eiropas Parlamentu. Un Dienvidu tilta būvniecībā izsaimniekoti miljoni, tas bija tik nopietni, ka Domburs par to taisīja raidījumu.

Vienojāmies, ka tādā vakuumā nav ko sēdēt, tāpēc pienesīšu viņai ziņas - man taču darbā avīzes par brīvu! Tā kā burtus vajadzētu viņai lielākus, tad paprasīju, ko man izdrukāt uz lielākiem burtiem (protams, ka runa ir tikai un vienīgi par "Latvijas Avīzi"). Un te nu man kā sociālantropologam bija interesanti - bez domāšanas viņa teica - 2. un 3. lapa. Tātad komentāru lapa. Tā ir lapa, kuru es bieži "Dienai" pāršķiru, nerunājot par "lauķeni", kur es reizēm visu pāršķiru pāri. Laikam man vēl nav tas briedums, lai lasītu to. Bet nu tad jā, tātad komentāru lapas un arī intervijas patīk, tās arī jāatnes!

Vai kādu vēl pārsteidz tas, kas šobrīd notiek aiz loga?


Varētu nospļauties par LOR pierakstu šodien un avantūristiski aizšaut uz kalnu.

Kaut gan vēl vakar Viļņa augstprātīgi teica, ka savu pieteikumu desmit dienas pēc noteiktā termiņa varu sūtīt, bet tas nenozīmē, ka to pieņems un atbildi par to, vai vispār izskatīs, dabūšu vien piektdien, mans sacerējums ir tik spīdošs, ka jau 12 stundas pēc tā saņemšanas viņi atbildēja, ka tas ir "accepted". Tad nu lūk, draugi, akadēmiskais spīdeklis!

Vīne, es jau nāku!!!!!


Cik patīkami, ka:

1) organizatori daudz ko apmaksā un par to neprasa stulbas motivācijas esejas;
2) darba vieta neiebilst manam ceļojumam;
3) paziņa no Austrijas ir gatava mani bez maksas izguldināt savā miteklī jebkurā diennakts laikā;

Cik nepatīkami, ka:
1) braucu viens bez mīļotās sievas;
2) sieva dusmojas, ka braucu viens bez viņas.


Un vēl es zinu, ka tradīcija Rīgas lidostā netiks lauzta - pirms iekāpšu lidmašīnā, bārā jāizdzer viens kārtīgs kauss alus.

16. marts ir datums, kad es atceros, ka neesmu izpildījis vienu solījumu pret sevi, pret vecmammu un pret vectēvu, kurš dienēja leģionāros. Un tam nav nekādas saistības ar tiem, kas blandās pa Vecrīgu. Man vienkārši beidzot ir jāpārraksta viņa kara laika dienasgrāmatas un jānodod tās Latvijas valsts arhīvam.

Šodīn oficiāli paziņoju par velosezonas atklāšanu. Tas faktiski tika izdarīts jau 10. martā, kad ar slēpēm braucot pa Sauleskalnu sapratu, ka nav aršana un no slēpēm jāpārkāpj uz riteni.

Šim paziņojumam ir arī pragmatisks mērķis - izdevumi autodegvielai nedrīkst pārsniegt 30 latus mēnesī, es nosaku. Ņemot vērā, ka trīs reizes mazāku limitu manām mobilā telefona sarunām ir noteicis darba devējs līdz ar velosezonas sākšanos, jāsaka - būs branga dzīvošana.

Informēju un publiski atzīstos, ka maga atrausies (lasi - sasitīšu, notesīšu, atspārdīšu un tā tālāk) pirmajās sekundēs, kad ieradīsies Latvijā par šito.

mmmmm, garšīgais lasis, mmmmmmmmmmmm........ auksti kūpināts lasis, garšīgi, mmmmmmmmmmmmmm

Tikko ārprātības kursa seminārā nejauši, bet apzināti izdzēsu visus savus mobilā telefona kontaktus.