ļaunticība latviski pastāv vismaz kā juridisks jēdziens, un būtībā tas ir nolūks maldināt. plašākā nozīmē ļaunticība ir arī sevis maldināšana, un tā var būt neapzināta.

cits līdzīgs jēdziens ir blefs:

blefs -a, v.
Izdomājums, lai kādu apmulsinātu vai apmānītu.
..[vīrs] reti man nāca līdzi baznīcās un visu to, ko es apzīmēju par svētumu un mistiku, sauca par blefu. Zālīte 5, 215.

piemēram, kāršu spēlē blefot nozīmē izlikties, ka rokās būtu labākas kārtis nekā patiesībā. citi var iemācīties blefu atpazīt, tāpēc labs spēlētājs mēģina skatīties uz sevi caur citu acīm, lai izlemtu, vai blefot.

rīki un ieroči

blefs kārtīs un citur ir daļa no metaspēles; tas nav tiešā veidā iekļauts noteikumos, bet tāpat ir rīks kā apspēlēt citus. blefs ir arī noderīgs rīks, lai mācītos: piemēram, iemācīties braukt ar riteni nozīmē mēģināt braukt it kā tu to jau prastu.

rīkiem pašiem par sevi nav vērtības; rīku vērtību nosaka to pielietojums un apstākļi. piemēram, āmurs var būt darbarīks vai ierocis. daži rīki ir vairāk piemēroti būt par ieroci; blefs ir viens no tādiem rīkiem.

citu cilvēku prāti padara spēles grūtāk paredzamas un tāpēc interesantas, bet sliktam spēlētājam nav prāta rīku vai arī tie tiek izmantoti nepareizajos brīžos, tāpēc spēles iznākums jau ir zināms.

ņūbisms

spēļu lauciņā ir jēdziens ņūbs, ko bieži pārprot kā jebkuru iesācēju, bet ņūbs var būt arī pieredzējis spēlētājs. ņūbs no iesācēja atšķiras ar to, ka nemācās: neapzināti pārāk daudz blefo pats sev.

cits spēļu jēdziens ir čīters, un čīteri bieži mēdz būt ņūbi, kas nevar vai negrib mācīties, bet vēlas uzvarēt.

būtībā, ņūbismu no pieredzes trūkuma atšķir ļaunticība. de Bebruāra par ļaunticību runā kā par atteikšanos no pašpilnveides: atteikšanos censties būt labākam "es". ņūbs vēlas būt uzvarētājs, bet izlaist izaicinošo mācīšanās soli.

nesamērīgs slinkums

visi cilvēki pamatā vēlas iet īsāko ceļu, jo laiks un uzmanība nav nebeidzami. ņūbisms ir nesamērīgs slinkums: tās ir iedomas, ka ņūbam pienāktos jau būt galā; ka pasaule ņūbam būtu parādā veiksmi.

pseidointelektuālisms ir vēlme iet īsāko ceļu pie veiksmes domāšanas lauciņā: tā ir domāšana kā uzvedums mazāk domājošiem cilvēkiem. zināmi piemēri pseidointelektuālismam ir Alvis Hermanis, Viesturs Rudzīts vai Džordans Pītersons.

pseidointelektuālisms ir uzstājīgs blefs: pastāvīga spriedumu un vērtējumu sniegšana bez seguma. tas ir pretstats stāvēšanai milžiem uz pleciem un ir vairāk kā skaļi spriest par redzamo apvārsni no gravas.

pārliecināti āmuri

krāpties var būt ienesīgi, tāpēc krāpnieku ir daudz un visur. vairums cilvēku ir gadījuma krāpnieki, bet citi iespējas krāpties meklē un veido paši.

tēlota gudrība ir uzvedums, lai pārliecinātu citus cienīt tevi, un pārliecinoši tēlotāji izturas it kā būtu pārliecinājuši arī sevi, tāpēc viņu blefu ir grūti atmaskot.

pārliecināt var citus cilvēkus, bet pašai pasaulei ir vienalga par iedomātām tiesībām, tāpēc, piemēram, blefs par spējām vadīt transportlīdzekli, veikt ķirurģiju vai būt ASV prezidentam var beigties bēdīgi sev un citiem.

cilvēki no dzīvniekiem atšķiras ar īpašo spēju lietot rīkus un domās padarīt rīkus par savu daļu. ņūbi parasti ir cilvēki, kam blefs ir galvenais pieejamais rīks, un kas tāpēc atbilst teicienam, ka visi jautājumi izskatās pēc naglām, ja ir tikai āmurs. ņūbi paši ir kā āmuri un vēlas pārliecināt citus būt par āmuriem.

centrisms un ļaunuma veicināšana

centrisms ir atteikšanās no pamatotiem spriedumiem jeb ļaunticīga savas spriestspējas ierobežošana. centristu pieklājības politika dod vietu ļaunuma izplatībai; tā ir ticība iedomātai "neredzamajai rokai"; ka pašplūsmā atstāts tirgus būs brīvs. tā ir pamatā nesakarīga pusdoma, kas balstās patiesības graudā, ka tirgus ir iedarbīgs veids kā iekārtot apmaiņu. piemēram, Ādams Smits, kas iedibināja tirgus domāšanu, neticēja šādam "brīvajam tirgum" un runāja par regulētu tirgu.

centristu "brīvības" blefam tomēr ir izņēmumi, un galvenais izņēmums ir pret uzbrukumiem centrismam: tas ir pārāk nepieklājīgi. tas ir iemesls sākt runāt par aprobežotību un apspiešanu. aizskart centristus nozīmē, ka brīvība ir atcelta, un tas atklāj centrisma pamata ļaunticību: patiesais nolūks ir paust pārākumu nevis godīga domu apmaiņa.

centrisma ļaunticība ir neoliberālisma ļaunticības spogulis, jo arī neoliberālisma pamata iecere ir īpašo interešu stutēšana pār kopējām.

kauns un gulags

mana nodarbe Cibā lielākoties ir bijis izaicinājums centrismam, un ar centristu nabadzīgo jēdzienisko rīku krājumu tas nav skaidrojams citādi kā centristu rindošana gulagam. noturīgs nicinājums pret centrisma blefu ir tik nesaprotams un tāpēc tik negodīgs, ka uzbur centristu prātā ainas par izsūtījumu un nāves nometnēm.

mans kauns par centristiem ir samērīgs, ja ņem vērā kopējās likmes. Ciba pati ir sīks dīķis, un šeit paustais nesniedzas tālu, bet tas seko kopējām norisēm pasaulē.

vislabāk manu noskaņu iemieso tas, ka centristiem liekas pieņemami, ka viņu pretinieki tiek biedēti. galu galā, centristu greizajos spoguļos tas izskatās kā dots pret dotu. piemēram, mana bijušā centristu drauga cibā nacīts var neizaicināts dot slepkavīgus mājienus:

apgaismotās iekārtās komunistiem iedod virvi

tā nav pirmā reize, un tas pats cilvēks ir arī aprakstījis varmācību pret mūsu kopējā drauga mazajiem bērniem, un uz to ir īpaši norādīts. ja tā tiktu aizskarti mani draugi, mani nebūtu jāmudina atbildēt, un tas nebūtu pieklusināts nosodījums. centrismam savukārt visvairāk rūp justies apgaismotam un godātam, tāpēc skaļu atbildi ar atbalsi ir pelnījusi centrista paša nespēja atšķirt akadēmisku kapitālisma kritiku no noteiktas noziedzīgas iekārtas, kas uz šo kritiku nosacīti atsaucas.

centrisms ir tumsonīgs blefs, un es nespiestu roku pārliecinātam centristam; pat tad, ja tas ir vecs draugs. ļaunums un stulbums iet roku rokā, un tā ir samērīga atbilde, pat ja no malas var izskatīties neveselīgi. man ir gods, ko zaudēt, un tas nav atkarīgs no blefa