|
Jan. 14th, 2020|03:30 pm |
visas šīs sarunas seko vienam trafaretam, kurā kapitālisma kritikai var uzstādīt arvien stingrākas prasības, bet aizstāvībai der jebkura pusizceptā prātā iebirusī domiņa. kritiķim ir jāpārzina plaša literatūra, jāvar sarakstīt doktora disertācija saistītajās jomās, un tad tāpat jāuzkonstruē paralēls visums ar darbojošos alternatīvu iekārtojumu, bet tikmēr pastāvošās kārtības aizstāvis var būt atslābis drošā apziņā, ka pauž neizaicinošus uzskatus, pat ja tie pilnībā trāpa garām pamatjautājumiem
pamatjautājumi šajā gadījumā ir par šauro interešu tieksmi grābt arvien vairāk; par to veicinošajām iekārtas likumsakarībām; par cilvēku iespaidojamību, it īpaši mijiedarbībā ar tehnoloģisko attīstību
man nav uz paplātes pasniedzamu atbilžu, un galvenā doma ir, ka nenotiek noteicošas nozīmes saruna, lai tās atrastu.
sabiedrības zinātņu ieguldījums, cita starpā ir, nevis minējumi bet rīcībpolitikas iznākumu salīdzinājums ar to uzstādītajiem mērķiem. piemēram, taupības politikas, kas palielina nevienlīdzību, iznākumi pastāvīgi nesakrīt ar mērķiem |
|