|
Sep. 24th, 2010|10:02 pm |
|
šodien pirmo dienas daļu es domāju par savu vecotēvu. viņš tagad vecumā pēc infarktiem visiem ir palicis neinteresants, bet joprojām ir dzīvs un bēdīgs. man par to atgādināja vecāmamma, jo es nejauši dzirdēju viņas sarunu pa telefonu un sapratu, ka vecaistēvs bieži zvana un prasa, kā mums iet. es domāju par to, ka viņš ir uzaudzinājis mammu un nodzīvojis garu mūžu, un viņam ir bijušas daudzas pieredzes ar dažādiem cilvēkiem, bet tas viss beigās kaut kā neskaitās. par viņu rūpējas un atceras uz svētkiem, bet tas nav pa īstam aiz brīva prāta. es nevaru sevi salīdzināt ar viņu, bet tāda situācija mani baida tik ļoti, ka es bieži domāju par nāvi pat tad, ja jūtos tikai mazliet uz to pusi. man ir labie brīži, bet es esmu pašcentrēts un vispār neirotisks cilvēks, un man parasti nepatīk redzēt sevi no malas, jo es nejūtos smuks. protams, ka visiem kaut kādā mērā tā ir, bet… |
|