|
Nov. 11th, 2009|01:23 am |
~plkst. 9
piemostos vēlu, neskatoties uz visiem trīs modinātājiem, jo nebiju pirms iešanas gulēt pietiekami noskaņojies celties. tas, ka tie modinātāji vispār bija uzlikti, gan liecināja, ka es principā tomēr taisījos to darīt
uztaisu rīta kafiju, tad apeju kaut kādu mājas soli, trauki no izlietnes tiek pārcelti uz žāvētāju un atkritumi no visām malām uz miskasti. mazgāju matus
pie durvīm ir kaimiņiene, kas sūdzas par skaļo mūziku. es esmu apakšveļā un ķemmējos, un saku, ka nevajag runāt tādā tonī, jo tas nav speciāli, un ka es turpmāk centīšos to klausīties klusāk. par to, kas man ir mugurā, es iedomājos tikai tad, kad viņa jau ir prom
man tam nav laika, bet es ātri palasu kaut ko, kam man ir privātais nosaukums "shitty mangas that suck ass" (AVGN atsauce). negribu nokavēt darbu ilgāk kā par stundu, tāpēc izdzeru auksto kafiju, saģērbju virsū drēbes un izeju pelēkajā ārpusē. slinkums krāmēties ar austiņām, kas laikam ir salūzušas, tāpēc neko neklausos
trolejbusā, kā ierasts, stāvu atspiedies pret sienu, jo tāpat visu dienu būs jāsēž. prātoju kaut ko, bet tādās reizēs nekas labs nenāk galvā. biļešu kontrole izraisa tirādes pret valdību no kaut kādiem pensionāriem, bet viņi nav izklaidējoši, tāpēc es nepievēršu uzmanību
šajā laikā trolejbuss ir pilns pret tantukiem, un man tas nepatīk. man liekas, ka tu droši vien neesi dzīvojis labu dzīvi, ja beigās esi palicis par tantuku
ejot pa ielu, ievēroju, ka manas emocijas ir svārstīgas, bet nejūtos pārsteigts, jo patiesībā gandrīz speciāli centos to panākt. viss tāpēc, ka man ir šaubas, vai es tiešām gribu, lai tas beidzas
~plkst. 11 ierodos darbā un skaļi sūdzos par negodīgo laiku, kas citur esot daudz labāks. viena no retajām lietām, ko pa visu darba dienu teikšu. pievēršos darbam, bet to nav jēgas aprakstīt, jo tas būtu vai nu garlaicīgi, vai nesaprotami. īsumā, es programmēju kaut kādu advancētu saskarni
~12 darbs darbs darbs. mazliet piečakarēju draugu, neiztulkojot vienu lietu, jo negribu tam veltīt daudz laika
~13 mani uzrunā, un tas ir iepriecinoši. es pirms tam visu laiku nekontrolēti čekoju, vai viņas nav, bet tad beidzu, jo biju apsolījis sev nebūt tāds
~14 pusdienas, šoreiz parasto pusdienu vietā "cūkgaļa franču gaumē". Arša ietekmē man vairāk patīk ēst cūkas, turklāt vēlāk noskaidrosies, ka kāds mani tur ir redzējis un nosūdzējis tam pašam Arsim. cilvēki ir savādi
šeit paliek grūtāk stāstīt, jo atpakaļceļā kaut kas gaisā man atgādina — es nezinu, kā lai mazāk gejiski uz viņu atsaucas, jo nevar izmantot vārdus — kāda cilvēka smaržu, un es ļoti strauji sāku justies ļoti slims
~15 izmantoju 15 15 kā ieganstu, lai ierakstītu čatā kaut kādu īmo šitu saistībā ar savu jušanos. pirmo reizi jebkad uzlieku modinātāju, lai to nenokavētu. pat rakstīšana vedas ar kaut kādām grūtībām, bet es nečakarējos un sūtu tāpat. nekas tam neseko
līdz vakaram cenšos aizmirsties darbā, un no sākuma vispār nevaru koncentrēties, bet vēlāk atlaiž
~21 izdomāju, ka uzrakstīšu šo ierakstu. no sākuma taisos to pasniegt kā parastu, trulu dienu, bet tad saprotu, ka patiesībā tikai gribu žēloties. tas man liek apsvērt tomēr nelikt to nekur, bet es beigās izlemju, ka nav jau tik daudz, ko zaudēt, un ka jādara tas for the lulz
kāpnēs uztaisu priekš šī ieraksta bildi, kurā atkal izskatos pēc pusmūža alkāna:
uz brīdi uzjautrinos par domu, ka es vienu brīdi pavasarī tiešām biju ceļā uz būšanu par alkānu, un mani atturēja galvenokārt kaut kāda baigā gudrība, ko es izlasīju Augustīnā. mazāk jautri paliek, domājot par to, ka varbūt tiešām tie vientuļie vakari ar pudeli var būt redzami sejā arī tagad
ielas ir miglainas, un man liekas, ka tas piestāv. pārcilāju galvā, ko es rakstīšu, un cenšos atcerēties it kā asprātīgākās daļas. tādas kā iepriekšējo teikumu (bet ne šo)
tieku otrās mājās, un tur man dod garšīgu frikadeļu zupu. pļāpāju ar mammu un cita starpā pastāstu par to, kā man iet, un viņa to uztver nevis kā joku, bet nopietni. es viņai saku, ka man nav tīņu problēmu, nevajag padomus, un paskaidroju savu reālistisko/cinisko skatījumu uz visu. es saku, ka uzskatu to par slimību, ka vienkārši ir jāpagaida, kad tas pāries, un ka es zinu, ka tas ir bezcerīgi. viņa piemin kompleksus, bet es atbildu, ka apzināties savus trūkumus nenozīmē būt kompleksainam. viņa beigās piekrīt, bet es tāpēc jūtos vīlies, jo karsti vēlos, lai man nebūtu taisnība. runājam par citām lietām līdz vēlai naktij, un es eju mājās ar kājām, jo pēdējas transports sen ir aizgājis
es negribu pārspīlēt, jūsmojot par tādām pastaigām, jo tās noteikti nav kaifīgas, bet es zinu, ka man tās pietrūktu, ja es pārceltos, un kopumā iet caur mežu tādā miglainā naktī ir kaut kā atspirdzinoši
pa ceļam izdomāju, ka man tomēr ir tīniskas problēmas. atnāku mājās un rakstu šo ierakstu, un tagad iešu gulēt |
|