| neizbēgamā banalitāte (izņemot šajā visrakstā) |
Dec. 20th, 2008|06:23 pm |
es nožēloju banālās lietas, ko saku, bet vēl vairāk nožēlotu, ja tāpēc tās neteiktu, jo tad vēl sliktāk zinātu, ko domāju. cits, vai tāpēc tās ir jāizrāda publiski, bet pieņemsim, ka iespēja, ka kāds nejauši kaut ko varētu saprast, atsver visus trūkumus
runājot par lietām, man ienāca prātā par domāšanas attīstību strīdīgos jautājumos, ka manā gadījumā tas izskatās kā "tēze, antitēze, antiantitēze", bet sintēzi es vēl tikai gaidu. piemēram, pasaules uzskatos tu sāc ar kaut kādu metafiziku, nonāc pie kaut kāda pozitīvisma, tad nonāc pie problēmām tajā
es vēl atceros laikus, kad man gribējās, lai jebkura vārdiskā izpausme izskatītos kā nākusi no zinātniska žurnāla lapām. man šķiet, ka daudzi cilvēki to nepāraug, un tā ir sava veida iestrēgšana pie antitēzes, noturot to par sintēzi un netiekot pie antiantitēzes. vissliktāk, protams, ir, ja tu tā arī netiec garām tēzei. teiksim, misticismam, kur nākamais solis būtu skepticisms, bet vēl nākamais veselais saprāts. tas gan nenozīmē, ka veselais saprāts ir pēdējais vārds, tikai, ka ir jāņem vērā |
|