| autentiskākā lieta gadiem |
Dec. 19th, 2008|02:45 am |
|
to varēs noturēt par absurdu un bezsakaru, bet es vēlos šovakar ierakstīt autentiskāko lietu, ko Cibā būšu rakstījs gadiem. es sev patiku labāk, kad domāju, ka nevienam nepatīku, jo tā bija mana identitāte, un sava identitāte patīk. es visu šo laiku esmu juties neīsts, kāds, kas tēlo pats sevi, jo es noliedzu savu identitāti. es pat to nesaku tāpat vien, man tiešām bieži bija sajūta, ka tas, kurš senāk pauda lietas, ir zudis, un man vienkārši ir mantojumā viņa vēsture. izmēģinājumi ar valodu un godīgumu, kas bija domāti, lai atvērtu durvis tikai uz citādāku stilistiku, atvēra ne tikai tās vien, un es tagad jūtos kā vecais es. tā nav laba sajūta, tā ir melanholiska, bet tas piederās. piemēram, man ir vienalga, kas ir banāli, ja vien tas ir precīzi. nē, labi, nav, iepriekšējo teikumu es nožēloju, bet, atgriežoties pie tēmas, svarīgs elements šajā epifānijā bija smaidi. es domāju, kāpēc uz mani reizēm smaida? es parasti tādās reizēs atsmaidu un pieņemu, ka varbūt kādreiz būšu pateicis vai izdarījis kaut ko saistošu. tad es sapratu, ka tie ir žēluma smaidi |
|