|
Dec. 12th, 2008|10:48 pm |
|
pēdējā laikā es veicu eksperimentu ar mērķi atvērt prātā durvis uz plūstošāku domāšanu un rakstīšanu. līdz šim, saskaroties ar "problēmu" jeb lietu, ko es gribētu atbalstīt vai atspēkot ar vārdiem, es par to domāju "klučaini", un tas atspoguļojās rakstībā. es centos iesaistīt tekstā kaut kādas frāzes vai vārdus, kas man patika, un nepalaist garām nevienu pašu lietu, ko varētu pateikt. tagad es vienkārši cenšos rakstīt teikumu pēc teikuma, līdzīgi kā runājot. tas nozīmē, ka uz katru tekstu aiziet mazāk laika, un tie, vismaz man tā šķiet, sanāk lasāmāki. tāda attieksme ir "izplūdušāka", bet balstās uz fakta, ka tu neesi nekāds Kants, un tava doma var būt nezin kāda, bet neviens nedibinās institūtus, lai to saprastu, tāpēc vajag pielāgoties. uzrakstīt kaut ko tā, kā tas dabiski nāk, sniedz arī lielāku gandarījumu par striktāko pieeju, turklāt nenozīmē atmest visas striktās pieejas priekšrocības |
|