|
Nov. 27th, 2008|05:11 am |
šobrīd jūtos vainīgs, ka nupat pirms mirkļa nosūtīju vēl vienu iekšas izņemošu vēstuli. ne jau tāpēc, ka es nedomātu, ka man bija taisnība, bet tāpēc, ka tas ir neproduktīvi. šie cilvēki, kas vispār var likt man pie kā tāda ķerties, vienkārši nav gatavi uzklausīt kritiku. tā ir neiroze no manas puses, kas liek nepalikt atbildi parādā. ļaunākais ir tas, ka man pēc tam viņu ir gluži vienkārši žēl. es nedomāju, ka tādas lietas kāds izvēlas, tas viss ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem. daba ieliek pamatus, vide kaut ko uz tā izveido, un vēlāk tu vari nevis to mainīt, bet tikai attīstīt (vai graut). citiem vārdiem, es domāju, ka cilvēku vērtības un spējas ir lielā mērā determinētas. tu nevari ne no kā kļūt gudrs, tu vari tikai ieguldīt darbu, lai kļūtu gudrāks, ja tāds jau esi, un arī tad tam ir griesti. tas nozīmē, ka citus nav godīgi vainot lielākajā daļā lietu, jo tās nav atkarīgas no viņiem
ja kāds šo lasot domā, vai es tā spriezdams pieņemu, ka pats esmu gudrs, tad es varu atkārtot to, ko kaut kad sen rakstīju ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) pyonpyon, ka teikt pretējo būtu viltus pazemība. tas, dabīgi, nenozīmē, ka es nedomātu, ka pieļauju kļūdas vai tamlīdzīgi. es pieļauju daudz lielu kļūdu, bet atšķirība ir tajā, ka, mirkļa kaislībām norimstot, es to skaidri redzu. citu cilvēku gadījumā gan ir grūti iedomāties, kā viņi dara to, ko dara, to saprotot |
|