| |
[Feb. 28th, 2020|01:49 pm] |
No skolas nekad nevar tikt vaļā; tie paši cilvēki, kas bija stulbi tad, bieži ir tikai kļuvuši vecāki. Skolnieciskums izpaužas paļāvībā uz minējumiem: ja prātā ienāk nojausma, tad tas tā laikam ir. Piemēram, "anarhisms" izklausās stulbs, jo grūti iztēloties sabiedrību bez noteikumiem, un nav svarīgi, ka tas būtu arī pārdomāts skatījums pret netaisnīgām varas attiecībām; ja sakarīgam cilvēkam (sev pašam, protams) ir radies iespaids, tad tam jābūt ticamam.
Tas pats ar rīcībpolitiku: motoru vai citu ierīci tie paši cilvēki parasti neuzņemtos labot; lidmašīnu nevadītu; operāciju ķirurga vietā neveiktu, bet plaši spriedumi par sabiedrības iekārtojumu liekas pašsaprotami; pietiek ar anekdotēm, lai varētu justies pārliecināts, un pētnieciskā literatūra tikpat labi varētu nepastāvēt.
Tikmēr izrādās, ka īstenībai nav saistoši, ko tieši cilvēki justos pelnījuši, un lietas saiet grīstē; dabai nav "abu pušu", un tā nav iekārtota, lai varētu izvēlēties savu komandu un vienkārši just līdz. Draud pandēmijas, ekonomika svārstās, izpaužas klimata izmaiņas, utt.
Var mierināties ar domu, ka cūku gripa un SARS bija un izbija, bet tām "izbūt" palīdzēja izglītota rīcība nevis minējumi. Tas būtu varējis izvērsties daudz postošāk, ja noteicošā domu gaita būtu bijusi tāda pati, pēc kuras cilvēki pieņem politiskās pārliecības. Lietpratējiem, kas reizēm ir veltījuši kādam jautājumam visu mūžu, ir jācīnās, lai saglabātu rūkošo ietekmi, salīdzinot ar tiem, kuri nav pildījuši mājasdarbus, bet ir pārliecināti par pelnītu sekmību. |
|
|