| Cālis 2009 |
[Apr. 7th, 2009|04:39 pm] |
|
dziediet ar mani: lāčiem ziemas miegs, visiem ziemas prieks, lalalala lā, lalalala lā! |
|
|
| perfekcionisms |
[Apr. 7th, 2009|09:41 pm] |
perfekcionisms parasti ir nepraktisks un var būt kaitīgs, bet es domāju, ka tā tik un tā ir kopjama īpašība. atteikties no tās nozīmētu ierobežot savu estētisko izjūtu, nepievērst uzmanību detaļām un darīt lietas mehāniski. piemēram, tagad es tādā veidā rakstu, un sajūta ir kā robotam. tajā pašā laikā, es to varu darīt tikai tāpēc, ka esmu pārdomājis šīs idejas ārpus "automātiskā režīma". praktiskums un perfekcionisms ir sabalansēti, un man vienlaicīgi ir, ko teikt, un vārdi plūst paši no sevis. tas ir pierādījums, ko var izmantot pret tiem, kas nevērībā pret detaļām pārāk bieži saskata pārākumu un briedumu. es negribu dot konkrētus piemērus, tāpēc izmantošu salmu cilvēku, bet vajadzētu būt viegli iztēloties, par kādu personības tipu es runāju. tie ir tie, kas brīnās par entuziasmu un kam citu piepūle, ja tai nav tieša ieguvuma, rada jautājumus. tādi cilvēki nekad neuztver izglītību kā dzīvesveidu un lietu, ko tu vari darīt tikai priekš sevis. ja tu nestudē kādu skaidru arodu, kas tev vēlāk noderēs darba tirgū, viņi labākajā gadījumā apvaicāsies par to no šāda leņķa un sliktākajā būs pilnīgi vienaldzīgi. studējot tik abstraktu disciplīnu kā filosofija, es ar to esmu labi pazīstams. droši vien pat matemātikas studenti nesaskaras ar tādu attieksmi kā filosofijas.
ar to es nonāku pie otras tēmas, par ko gribu uzrakstīt. pēdējā laikā man pavisam burtiski ir nepārejoša sajūta, ka es esmu sliktā sapnī, no kura nevar pamosties. man liekas, ka es izkritīšu cauri sabiedrības šķirbām, un es nezinu, cil ilgi es vēl oficiāli varēšu saukt sevi par studentu. mani parādi krājas, optimistiskie plāni lielā mērā ir izgāzušies, un nav cita drošības tīkla kā vien man piemītošais superīgums, ko es tāpat pastāvīgi apšaubu. es esmu panācis pāris uzlabojumus disciplīnā, bet man ir pietrūcis gribasspēka, lai pabeigtu procesu. pēdējā cerība ir, ka situācijas kritiskums varētu kalpot par izšķirošo stimulu. ja nē, es pat nestādos priekšā, cik tālu uz leju varētu vest sekojošā spirāle. |
|
|