purgatorija dienasgrāmata

Pirmo reizi izbraucu ar ViVi. Baigi patika, jutos kā ārzemē un vienlaicīgi kā cienīts pasažieris. Nevar salīdzināt ar veco vilcienu troksni, kratīšanos, nemaz nerunājot par to, ka nebija jāapdraud sava dzīvība, iekāpjot un izkāpjot ar velosipēdu plecā. Tikai jocīgi, ka nebija velosipēdu turētāju, vismaz tajā vilcienā, kurā braucu. Ja būtu braukuši vairāki vecāki ar bērnu ratiem vai cilvēki ar ratiņkrēsliem, tad velo būtu jāspiež starp rindām, kas varētu nebūt baigi ērti. Bet kopumā - labs iespaids. Vai vilcieni, kas brauc uz Viļņu, arī ir patīkami?

Es neuzskatu, ka cilvēkiem ir "zema" vai "augsta" pašapziņa. Mums katram ir vienkārši pašapziņa. Jautājums - vai tu to esi ieraudzījis un izjutis? Un pirms tam vēl padomā - kurš priekš tevis nodefinēja, kas ir "zema" vai "augsta" pašapziņa? Kam ir bijis izdevīgi, ka tev tā ir "zema"? Šī dihotomija atkal atņem cilvēkiem rīcībspēju, jo viņi uzskata, ka pašapziņa ir "jātrenē" un kas tik vēl ne. Nē. Tev ir viņa jāierauga sevī, jo tā tur ir bijusi visu šo laiku!! Un tur nevajag kaut kādu mentālo kačalku, tur vajag drosmi paskatīties sev un patiesībai acīs.

slīkstu, tvīkstu,
kad ieraugu vīrieti
visas ilūzijas krīt
vientuļo māmiņu klēpjos
klepos visi
- tā nedrīkst teikt
labi, tad
slēpjos un vērpjos
ap sauju savu mīksto
slīkstu un drīkstu
viņam pirms skatiena pateikt -
ej dirst.

Viss dzīvē iet uz augšu, bet līdzko jāpiesēžas un vienkārši jādara savs darbs/ skola, nu, vienkārši tāds nemiers uzrodas, ārprāts. Gribas darīt visu jebko, tikai ne to, kas jādara.

uzrakstīt referātu ir mans, pieaugušā bērna, hero's journey :D

Valgani ceļgali noripo no kalna un kliedz “vēl!”. Tas ir mazs bērns, kam gribas kaukt. Maukt sejā, lejā no birzes skriet ar sulu kanniņu svaigu un diet pie rokas savai vecmammai lakatā baltā. "Piens", bērns saka, "viņš mīlēja mani, manus apaļos, sārtos vaigus." Piens. Zaļie lauki un govis, kas mauro tālē zilajā. Brūnas. Brūnās kakas starp kāju pirkstiem, kurās iekāpa viņš lauka vidū. Tās nesmird, tas bija tik sen.
Viņam slāpst. Bet nu jau sarūgušās bērza sulas ir pārāk rūgtas, viņš vēl nav tik pieaudzis. Viņam labāk garšo Liepājas kafija ar pienu, salda, salda. Maigais piens atkal ir viņu sameklējis, izzīdis viņa asaraini balto nēzdaugu tukšu.
Ko tu saki? Bērns nedzird. Viņš ir birztalā tālajā, sīkst, izsīkst, silts vējš viņu izzudina. Tagad attapies tur, bezgaisa telpā, kur viss ir tumšs un ciets. Sāp, bet viņš sevi stiprina kā sūdaino mietu, ko vectēvs dzina zemē ar kuvaldu krietno.
Stāvi, stāvi, cieši, te tev ir jābūt, jāuzņem sitieni no iekšienes, meit. Labi. Es skolojos, skolotāj. Es esmu sūdains miets. Es esmu sūdains miets. Dzen mani zemē. Dzen mani zemē. Dzen mani zemē. Dzen mani zemē..

Atkal esmu apslimusi. Murkšķa diena it is. Domas ir absolūti neciešamas. Ļaunākais murgs - palikt ar sevi vienatā, klusumā. Bez konstantas stimulācijas jūtu sevī nenormālu vientulību. Tad sāp mana serde, tāds briesmīgi sāpīgs sals. Varbūt trauksme ir mans vienīgais pieturpunkts dzīvē. Citādi nav saķeres ar realitāti. B ir mans otrais remdinājums, līdz brīdim, kad atkal tuvuma paliek drusciņ par daudz.
Īstenībā jau pāris dienas iepriekš jutu brīdinājuma signālus par to, ka nāks slimošana, bet tos noignorēju. Likās, ka nedrīkstu apstāties. Tāpat jau darbi sāk iekavēties.
Reāli šaubos, ka miers man vispār ir iespējams. Gribu pie "mammas", lai ko tas arī nenozīmētu. Gribu, lai nesāp un nav dusmīgi visu laiku.

Gribas būt quirky&deep&sad, bet nebūtu godīgi aprakstīt tikai skumjas.
Labās ziņas - līdz šim mana trauksme nav savu eksistenci diez ko attaisnojusi. Man ir paveicies, ka apkārt ir cilvēki, kuri var palīdzēt, ja tas nepieciešams. Vislabākais - nu jau varu arī palūgt viņiem palīdzību.

esmu zilzaļā laukā aita
raugos uz sētu
un domāju
"vāks, es esmu tik naiva"

Dievs teica:
tu būsi slieka
ēdīsi zemi
(un bez īpaša iemesla)
viņš būs vanags
un debesīs lidos

Gribētos jau arī te kaut ko pozitīvu ierakstīt, bet, kā nesanāk, tā nesanāk, jo joprojām iet pagrūti. Visu laiku liekas, ka tieku spiesta uz lāpstiņām, spārni tiek lauzti nost. Varbūt risinājums nav cīnīties ar spiedēju, bet vienkārši ļauties - salūzt un rāpot, nevis sapņot par lidošanu?

Bet tajā brīdī iedomājos par savu iekšējo pusaudzi, kura vienīgais cerības stars bija tas, ka nākotnes Es parūpēsies par viņu un nodrošinās labāku dzīvi. Nevaru teikt, ka šobrīd slikti dzīvoju, nu, tā globāli, bet tas grūtums nav pārgājis. "Vismaz nedzeru," sevi mierinu, kamēr prāta dziļākajā kaktā saprotu, ka visticamāk zaudēšu savu tēvu viņa atkarības dēļ un man būs jānoskatās, kā viņš lēnām sevi sakropļo, dodoties neizbēgamajā. Bet varbūt viņš nodzīvos ilgāk par mums visiem? Esmu izvēlējusies sevi mentāli norobežot no tā, bet, šķiet, ka tajā žogā ir liels, pūstošs caurums. Bendes meitiņa. Mana dzira ir melni lipīga, sāpīga apziņa par pasaules nežēlīgumu, ko triecu sevī iekšā katru dienu. Eju pa ielu un viss, ko redzu, ir suņu piedirsti zālāji.

Bet par to pozitīvo - biju Leļļu teātra izrādē "Smalkās kaites" un man dikti patika.

Tikko paskatījos, ka (maksas) psihiatra konsultācijas par pēdējiem 2 gadiem cēlušās (2x) HAHAHA. Nevaru iebraukt - tie, kas iet pie psihiatra (vispār pie ārstiem jebkādiem), jau tā ir sabiedrības ievainojamākā daļa.. kuriem bieži ir arī problēmas ar finansēm, kā blakusprodukts mentālajām problēmām. Kur loģika? Un brīnās par augsto pašnāvību skaitu utml. Kāds brīnums? Vai palīdzība ir viegli pieejama? (Zinu, ka ir arī valsts apmaksāti psihiatri un citas štellītes, bet ne visiem tā ir labākā opcija). Nemaz nerunājot par ilgstošu psihoterapiju, kas arī maksā. Jā, 10 bezmaksas reizes no ģ.ā. var dabūt ar nosūtījumu, bet tas ir tikai piliens okeānā cilvēkiem ar nopietnām mentālām problēmām. Vai tie cilvēki var atļauties 50-... eur/nedēļā pie kvalificēta psihoterapeita? Bet šis jau viss ir tikai aisberga redzamā daļā un neietver sistēmiskās problēmas, kāpēc cilvēkiem vispār ir tādas grūtības.. Neesmu arī galīgs pesimists, jo tomēr ticu, ka katrai problēmai ir vairāki risinājumi, bet ne visiem un ne vienmēr ir resursi to ieraudzīt.

saprotu, ka no kaut kā man jāatsakās, bet īsti neredzu no kā.. no darba nevaru, no studijām... maybe? principā, es tur nevarētu strādāt, ja nebūtu studenta statusā.. tad jau īsti nevaru. vai arī mest visu malā, meklēt citu, vienkāršāku darbu, kur nevajag visaugstāko izglītību.. gribas arī no suņa atteikties, jo jaunajā dzīvesvietā konstanti nervozē un rej. reāli nav resursu ar viņu dīlot. bet nevaru arī izgulēties, jo viņa trokšņo un šonakt vispār izdomāja piedirst paklāju. smirdēja kā elle. vispār, kad sūdīgi gulēts, nākamajā dienā ir tāda sajūta, ka sirds nevelk. karoče, gribu nolēkt no balkona un tagad jau vispār arī ir tāda iespēja. gribu saritināties kamolā un vnk aizmigt 4ever.

Ne velti mana māte mani 9 mēnešus iznēsāja un spieda no sevis laukā. Un tas nebija tādēļ, lai es ierastos uz darba pasākumu laicīgi, vai to pašu darbu uztvertu nopietnāk kā savu dzīvi.

Nākamais gads (dzīves posms) būs labs, to es vienkārši zinu. Liekas tā dabiski, ka pulksteņa svārsteklim tagad ir jāiet uz augšu. Inerce.

Šorīt uznāca noskaņojums viņus paklausīties. Uzsita tādu nostaļģiju. Ļoti žēl, ka vairs detaļās neatceros viņu koncertu '17, tikai to, kā viņi pa taisno no autobusa uzlēca uz skatuves un uzreiz sāka spēlēt. Bet tas bija sapņu piepildījums, to atceros gan.
Vispār tā gada Openers bija amazing - Foo Fighters, Radiohead, James Blake, Trentemoller, Nicolas Jaar, The Kills, Moderat u.c. Vienas no labākajām atmiņām.

Zinātniskās valodas sarežģītība: cik daudzos gadījumos tā ir pamatota, tikpat daudzos gadījumos tā ir vienkārši mentālā masturbācija. Tu esi gudrs, es sapratu.

Šogad slimoju jau, eeem, 5to reizi? Vai tā vienkārši mēdz gadīties, vai tomēr jāķeras pie ezotērikas un jāmeklē dziļāks iemesls?

Man ir piegriezies būt "labai". Pamodos vien' dien' pieaugušā vecumā un sapratu, ka lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījusi ne pēc saviem nosacījumiem, bet pēc tā, ko bērnībā vecāki u.c. radi ir iemācījuši - kā ir "pareizi" vai "labi". Un šis pareizums - ārkārtīgi subjektīvs, manam tagadējam nobriedušajam prātam kaut kas pilnīgi ačgārns šķiet.
Manā gadījumā, pēc vecās programmas, esmu "slikta" tad, kad:
• atpūšos, veltu laiku sev
• spēlējos, priecājos, izklaidējos
• esmu sievišķīga, rūpējos par savu miesu, jūtos pievilcīga
• ilgstoši pavadu laiku ārpus mājas un neesmu piesieta mājas darbiem
• strādāju mazāk kā 40h nedēļā
• dusmojos
• konstatēju, ka kāds cilvēks man vienkārši nepatīk un neturpinu ar viņu komunikāciju
• gribu sev labāku dzīvi
• izdaru ko tādu, kas citam nepatīk
u.tml.

Esmu nenormāli dusmīga. Pēc šitā salauztā kompasa esmu vadījusies visu savu dzīvi. Nav brīnums, ka visu laiku sanāk būt uz izdegšanas naža asmens un negribas dzīvot. Aaargh!

Visu laiku daudz domāju, domas neliek mieru. Jūtu vajadzību katru savu domu kādam izstāstīt.
Slīkstu iekšējās un ārējās informācijas plūsmā un nevaru izpeldēt krastā, visa liekas tik daudz; laika - maz, spēka arī.

Current Mood: full
Current Music: Antony and the Johnsons - Another world