purgatorija dienasgrāmata - Post a comment

Atkal esmu apslimusi. Murkšķa diena it is. Domas ir absolūti neciešamas. Ļaunākais murgs - palikt ar sevi vienatā, klusumā. Bez konstantas stimulācijas jūtu sevī nenormālu vientulību. Tad sāp mana serde, tāds briesmīgi sāpīgs sals. Varbūt trauksme ir mans vienīgais pieturpunkts dzīvē. Citādi nav saķeres ar realitāti. B ir mans otrais remdinājums, līdz brīdim, kad atkal tuvuma paliek drusciņ par daudz.
Īstenībā jau pāris dienas iepriekš jutu brīdinājuma signālus par to, ka nāks slimošana, bet tos noignorēju. Likās, ka nedrīkstu apstāties. Tāpat jau darbi sāk iekavēties.
Reāli šaubos, ka miers man vispār ir iespējams. Gribu pie "mammas", lai ko tas arī nenozīmētu. Gribu, lai nesāp un nav dusmīgi visu laiku.

Gribas būt quirky&deep&sad, bet nebūtu godīgi aprakstīt tikai skumjas.
Labās ziņas - līdz šim mana trauksme nav savu eksistenci diez ko attaisnojusi. Man ir paveicies, ka apkārt ir cilvēki, kuri var palīdzēt, ja tas nepieciešams. Vislabākais - nu jau varu arī palūgt viņiem palīdzību.