11. Jun 2007 @ 17:39 just a jerk
grēksūdze
uzraksti
uz ierakstu
Nu, bet kā es viņu ienīstu. Nē, es patiesībā viņu neienīstu. Es ienīstu sevi par to, ka viņš man ir tik tuvs. Kā gan es varētu viņu ienīst par to, ka viņš ir tāds kretīns? Par tādām lietām jau neienīst. Bet es tiešām nesaprotu, kas man var patikt cilvēkā, kurā man viss izraisa riebumu. Lielu riebumu.. Viņa izskats ir vienkārši atbaidošs un pretīgs. Viss, ko viņš dara - viņa uzvedība, balss un izturēšanās. Es to nevaru ciest. Un tomēr.. un tomēr ir kaut kas, kas piesaista. Kas pievelk. Tā nav patikšana, tā ir kaut kāda veida vajadzība. Un tieši šo vajadzību es sevī ienīstu visvairāk. Tas liek viņam domāt, ka es ienīstu viņu, bet tas nebūtu loģiski, jo viņš man neko nav nodarījis. Čalis tiešām ir galīgi bezvērtīgs un nožēlojams manās acīs. Nu par to gan es viņu varētu ienīst. Jā, par to, ka viņš varētu būt pavisam savādāks, labāks. Bet viņš tāds nav un nemaz pat necenšās mainīties. Viņam bija kaut kāda meitene, pavisam sakarīga, tiešām. Nu labi, pokemone un tā, bet pohuj par to, vismaz ne bomze. Lai gan pat nezinu, kas ir labāk būt bomzei vai pokemonei - bet ne par to pašlaik iet runa. Pat šī meitene laikam viņu pameta un tas ir pavisam nožēlojami. Okej, uz mani viņam patiešām nekad necerēt, to jau mēs sen pārspriedām, bet es jutos daudz labāk, kad viņam bija meitene. Tas man lika domāt, ka vismaz kādai viņš ir vajadzīgs. Tagad viņš manās acīs ir vēl bezvērtīgāks kā iepriekš.
11. Jun 2007 @ 17:54 es ne
grēksūdze
uzraksti
uz ierakstu
mūzika: murderdolls - love at first fright

Es vēlos pārākumu. Es tik ļoti vēlos pārākumu, laikam vairāk par visu. Lai es viņam būtu vajadzīga, nevis viņš man. Lai viņš nevarētu bez manis un būtu spiests man rakstīt, zvanīt, vēlētos mani satikt. Lai tas būtu viņš, nevis es. Bet viņš nav no tiem džekiem. Un man riebjas tas mans uzskats, ka viņam ir jāizrāda interese, nevis man. Es nekad viņam neesmu pirmā rakstījusi vai zvanījusi. Es nekad neesmu izrādījusi lielāku interesi pret cilvēkiem kā viņi, patiesībā es vispār neesmu izrādījusi interesi. Nejau tas, ka man nepietiktu drosmes.. kautrīga es neesmu. Bet es nekad nejūtu vajadzību. Varbūt man tiešām ir bail, ka es varētu būt nevēlama. Bet tas nav iespējams.
11. Jun 2007 @ 18:03 blah
grēksūdze
uzraksti
uz ierakstu
Man vienmēr ir riebies ēst, es nezinu, kapēc. Bet es nekad sabiedrībā neēdu. Esmu jau kļuvusi šīs vienas savas īpašības dēļ vēl tievāka, jo nu neēdu arī mājās. Varbūt kaut ko nedaudz uzkožu, bet apetītes jau arī nav. Man riebjas visas tās manas alerģijas. Alerģijas pret pasauli. Jo patiešām liekas, ka man ir alerģija pret pilnīgi visu. Nožēlojami, ja katru vakaru sevī jāsagrūž antibiotikas, lai tikai no rīta tu vēl līdzinātos cilvēkam. Gulēju slimnīcā. Man sašļircēja iekšā daudz viskautko. Un pat kļuva labāk. Man nekad nav bijušas pumpas, bet nu pazuda arī tie mazie, nemanāmie, nedaudz uz āru izvirzītie ādas laukumiņi. Mana āda vienmēr ir bijusi bālāka kā citiem cilvēkiem, kādi vien redzēti. Vienmēr pie skolas māsiņas man bija viegli notēlot, ka esmu slima. Patiesībā nemaz nebija jātēlo. Man atlika vien ieiet viņas kabinetā, kad viņa mani aizsūtīja mājās manas ādas krāsas dēļ. "Ak, bērns, tu taču esi bāla kā līķis!", tā viņa vienmēr teica. Protams, tas laiks jau sen ir garām, bet viss, ko gribēju pateikt ir tas, ka vienmēr biju slimīgi bāla. Bet tagad.. tagad cilvēki uz ielas vienkārši izvairās no manis. Un es viņus nevainoju, mana stila dēļ vienmēr bija sanākušas arī nepatikšanas, un kas tikai nav bijis. Bet es vairs neģērbjos tā, man ir pohuj, ko vilkt mugurā un viņi neizvairās mana stila dēļ tādā gadījumā. Tagad es neredzu atšķirību starp savu ādu un baltu lapu. Dīvaini, jo ir taču vasara. Bet es biju slimnīcā. Tagad alerģija ir mazinājusies, varbūt tāpēc, ka vasara. Bet man vienalga niez visas locītavas un tās ir sarkanas un saskrāpētas. Un sarkanās acis, liekas - nekad nepazudīs. Bet man ir nežēlīgi noriebies šādi dzīvot.