| 11. Jun 2007 @ 18:03 blah |
|---|
| Man vienmēr ir riebies ēst, es nezinu, kapēc. Bet es nekad sabiedrībā neēdu. Esmu jau kļuvusi šīs vienas savas īpašības dēļ vēl tievāka, jo nu neēdu arī mājās. Varbūt kaut ko nedaudz uzkožu, bet apetītes jau arī nav. Man riebjas visas tās manas alerģijas. Alerģijas pret pasauli. Jo patiešām liekas, ka man ir alerģija pret pilnīgi visu. Nožēlojami, ja katru vakaru sevī jāsagrūž antibiotikas, lai tikai no rīta tu vēl līdzinātos cilvēkam. Gulēju slimnīcā. Man sašļircēja iekšā daudz viskautko. Un pat kļuva labāk. Man nekad nav bijušas pumpas, bet nu pazuda arī tie mazie, nemanāmie, nedaudz uz āru izvirzītie ādas laukumiņi. Mana āda vienmēr ir bijusi bālāka kā citiem cilvēkiem, kādi vien redzēti. Vienmēr pie skolas māsiņas man bija viegli notēlot, ka esmu slima. Patiesībā nemaz nebija jātēlo. Man atlika vien ieiet viņas kabinetā, kad viņa mani aizsūtīja mājās manas ādas krāsas dēļ. "Ak, bērns, tu taču esi bāla kā līķis!", tā viņa vienmēr teica. Protams, tas laiks jau sen ir garām, bet viss, ko gribēju pateikt ir tas, ka vienmēr biju slimīgi bāla. Bet tagad.. tagad cilvēki uz ielas vienkārši izvairās no manis. Un es viņus nevainoju, mana stila dēļ vienmēr bija sanākušas arī nepatikšanas, un kas tikai nav bijis. Bet es vairs neģērbjos tā, man ir pohuj, ko vilkt mugurā un viņi neizvairās mana stila dēļ tādā gadījumā. Tagad es neredzu atšķirību starp savu ādu un baltu lapu. Dīvaini, jo ir taču vasara. Bet es biju slimnīcā. Tagad alerģija ir mazinājusies, varbūt tāpēc, ka vasara. Bet man vienalga niez visas locītavas un tās ir sarkanas un saskrāpētas. Un sarkanās acis, liekas - nekad nepazudīs. Bet man ir nežēlīgi noriebies šādi dzīvot. |
