slepenaamaasa

11/25/18 10:34 pm
Šodien bija laba diena. Gribas sev pasniegt medaļu par to, ka visu dienu izturēju neciešamu cilvēku un noriju visas ļaunās lietas, kuras gribējās pateikt. Vienkārši klausījos, klusēju un kasīju nost vecās tapetes, lai izrunājas, varbūt paliks vieglāk. Viņas bijušais vīrs mums sataisīja piena zupu ar dārzeņiem, es visu dienu nebiju ēdusi, tāpēc tā garšoja neticami lieliski. Biju tik ļoti pateicīga par to, ka varēju kādam palīdzēt, fiziski strādājot skaidrāk padomāt (un nedomāt), sajust savu ķermeni. Ejot uz autobusu redzēju skaidras, zvaigžņotas debesis, no mājām cēlās rozīgi dūmi, viss tik pacilājoši.

Un tad sildoties zem karstas dušas mājās atkal sajutu vientulību kā kaut kādu rijīgu atprātotāju sūcam mani tukšu. Kā atsitienu pēc sprādziena. Es varu tikt galā ar daudz sarežģītām situācijām un emocijām, bet šī ir kaut kā nākamais līmenis, kurā vēl neesmu. Vienkārši lasu un skatos, un klausos par cilvēkiem, kuri spēj mīlēt, būt kopā vai vismaz tolerēt savu partneri un nevaru nelamāties, domājot par to, kāpēc bļeģ nahuj es tā nevaru.

Paraudāšu un būs ok. I've got this somehow.
*
Apēdu kādus 5 šokolādes mafinus, ar kaķi skatos sūdīgu seriālu un paliek vieglāk. Bet nu, ja rīt terapija nepalīdzēs, shit is gonna go down!
0 comments Leave a comment