May 20th, 2020

• 5/20/20 02:35 am
• Taksists, kas mūs pēdējo reizi veda pie vetārsta, teica, ka viņam bijušas trīs sievas, un neviena no viņām nav mīlējusi viņu tik ļoti kā tas kaķis. Traģikomiski, I know. Kādu dienu tas bija pieklīdis, viņš to paturējis, un katru vakaru mincis sagaidījis viņu mājās. Arī mana mince darīja tāpat pirms saslima. Mēs kopā brokastojām un gājām gulēt, un runājāmies viņas kaķu valodā. Tas ir tik sāpīgi viņu zaudēt. Man riebjas nāve un slimības. Viņā bija vēl tik daudz baudkāres un cīņasspara.
  
  Ik pa laikam iedomājos, ka varbūt man vajadzēja strīdēties ar vetārstu, palūgt vairāk laika, aizvest uz laukiem. Mēģinu atcerēties, ka tas ir mans prāts, kas cenšas izslēgt sāpes un ieslēgt racionalizāciju, kontroles ilūziju. Tad man vienkārši paliek žēl, un es raudu, raudu, raudu kamēr aizmiegu, un kaut kas mani vienmēr pieceļ, un ir tik nepatīkami būt nomodā.
  
  Un tomēr, jo vairāk es ļaujos sāpēm un sērām, jo labāk viss dzīst.
• 4 commentsLeave a comment

• 5/20/20 10:17 am
• Esmu tiešām pateicīga par līdzcilvēku atbalstu. Gan ģimene, gan kolēģi, draugi un cibiņi bijuši ļoti atbalstoši. Tas tiešām ļoti palīdz sevi saturēt, justies droši savās sajūtu vētrās. Man ir paveicies ar tik pūkainu mīlestības buferi sev apkārt.
  
  Paldies. ❤
• 0 commentsLeave a comment