May 21st, 2020

• 5/21/20 02:15 am
• Sākumā zaudējums bija tik sāpīgs kā negaidīts, spēcīgs belziens pa seju, un ik pa laikam tas turpina tāds būt. Tad ir mirkļi, kad jūtos atsvešināta. Ledains aukstums kā ļauna priekšnojauta ieplūst manī, kad iedomājos par viņu (un tās domas šķiet svešādas, it kā viņas nekad nebūtu bijis, vai es jau domās viņu nododu?), eju garām vietām, kur stāvēja viņas trauki vai skatos uz kasti, ko vēl neesmu izmetusi. Nejūtu viņu vairs kā kaut ko īstu, reāli eksistējušu. Tagad bēdas ir atpakaļ, bet ir it kā pašas par sevi.
  
  Šodien ikmēneša konsultācijā ar psihiatri teicu, ka šoreiz necenšos izlikties normāla, iegrožot sēras, bet ļauju tām vaļu. Viņa kā vienmēr bija pārsteidzoši rūpīga un iejūtīga, un teica, ka tā ir pareizi, lai izsēroju kārtīgi. Izklausās jocīgi, bet jūtu, ka tā vajag, ka citādi nevar. Ar tēti un visiem pārējiem slēpos un kontrolēju, un turpinu par viņu un omi sapņot vēl aizvien, lai gan pagājis gads un divi gadi, un es labprāt neredzētu tos sapņus. Vakar arī minci redzēju sapnī. Izglābu viņu no noslīkšanas vēmekļos, biju tik pateicīga, ka paspēju, tīrot viņas slapjo purniņu. Un tomēr es ceru, ka ļaušanās jūtām nomodā kādreiz atbrīvos arī iemigušo prātu.
  
  Manam mīļumam visi vēl labākas peles un putniņus labākos medību laukos. Viņu pazina manas kolēģes un draugi, un ģimene. Viņa bija īpašs kaķis ne tikai man. Ir tik daudz reižu labāk sāpēt, kad neesi tajā viens.
• 0 commentsLeave a comment